“Vam prosto povezlo”, atmet ar roku Jevgēņijs, mūsu Airbnb dzīvokļa saimnieks, kad pateicamies par viņa pretimnākšanu. Mūsu veiksme slēpjas faktā, ka iepriekšējā dienā vieta nav izīrēta, tāpēc varam tikt iekšā jau pirms septiņiem no rīta. Tā nu mūsu Tallinas brauciens sākas ar.. pagulēšanu. Autobuss no Rīgas startēja 2:30 naktī, tāpēc šobrīd gulta liekas vilinošāka par jebkuru muzeju vai kafejnīcu. Jocīgais izbraukšanas laiks saistīts ar Eurolines akciju – biļetes diviem cilvēkiem abos virzienos maksāja ikurāti 4 eiro, tāpēc dāvinātam braucienam pulkstenī neskatās.
Pēc dažām miega stundām jūtamies gatavi kafijai un Tallinai. Šoreiz visas apskates vietas esam izvēlējušies pēc draugu ieteikumiem. Pirmā no tām ir Lennusadam Seaplane Harbour – jūras muzejs, kura centrālā ekspozīcija satilpināta milzīgā 1916. – 1917. gadā celtā angārā, kurā savulaik dzīvojušas lidmašīnas (tas nedaudz atgādina mūsu Centrāltirgus paviljonus). Iegādājušies ieejas biļetes (15 naudiņas no deguna), iesākumā dodamies aplūkot āra objektus, jo šobrīd laiks ir brīnišķīgs. Mūsu nodomu atbalsta arī biļešu pārdevēja, sakot, ka jāķer moments, kamēr esot redzama retā dabas parādība “sunshine”.
Ārpusē galvenie apskates objekti ir kuģi – gan krastā stāvoši, gan ūdenī peldoši. Ziemas periodā iekšā var tikt divos no tiem – Otrā pasaules kara laikā ASV dzimušajā krasta apsardzes kuģī Valvas un vairāk nekā 100 gadus senā tvaikonī Suur Toll. Lielāko dzīves daļu Valvas pavadījis Aļaskā un bijis pirmais kuģis, kas šķērsojis Atlantijas okeānu zem Igaunijas karoga pēc Neatkarības atjaunošanas. Abus kuģus var izložņāt gan no iekšpuses, gan ārpuses – izpētīt ierindas matrožu un kapteiņa kajītes, atpūtas zāles, katlus, motoru telpas un citas vietas.
Angāra iekštelpā centrālais varonis ir zemūdene Lembit – uz tās korpusa tiek demonstrētas animācijas no dažādām zemūdens situācijām, bet galvenais piedzīvojums ir ielīst tajā iekšā un pa apaļām un ovālām lūkām pārvietoties no vienas telpas uz citu.
Cits svarīgs telpas iemītnieks ir pie griestiem piestiprināta lidmašīna, kas šeit visvairāk jūtas kā mājās. Divi lidmašīnu modeļi stāv uz grīdas ekrānu priekšā un gaida savus pilotus, kuriem 4 minūšu laikā lidmašīna jānosēdina. Netālu atrodas galds ar papīra lapām un lidmašīnas salocīšanas instrukcijām, kuru precizitāti var pārbaudīt uzreiz pēc izgatavošanas, ielidinot mērķī. Ja lidošanas atrakcijas nevilina, var pamēģināt vadīt kuģīšu modeļus pa baseinu, pārbaudīt uz savas rokas ūdens spiediena spēku, bet uz matiem – vētras pūtiena stiprumu 5, 10 vai 15 metrus sekundē. Mēs izmēģinām to visu, kā arī pārējās atrakcijas, ko piedāvā muzejs – nav brīnums, ka izejot uz ielas, jau ir tumšs.
Vakars ir pastaigai kā radīts, tāpēc lēnām klīstam centra virzienā, lai apskatītu Telliskivi rajonu. Nonākuši galā, izmantojam iespēju sasildīties ar dzērienu kafejnīcā, kas iekārtota vilciena vagonā – stilīgi un omulīgi!
Turpinot ceļu, uzmanību piesaista divi gaiši jūras konteineri, kas iekārtoti kā viesnīcas numuriņi – tā ir reklāma blakus esošajai konteineru viesnīcai Hektor, kas mājvietu radusi vecā vilcienu depo. Pa logiem iekšpusē notiekošais izskatās gaužām interesanti, tāpēc saņemam drosmi un ejam iekšā. Mūs laipni sveicina Jonass. Sakām kā ir – palikšanas vieta mums jau ir, bet garāmejot šī vieta mūs ieinteresēja. “Jā, nāciet tālāk, ar prieku parādīšu jums viesnīcu,” Jonass saka. Viņš mūs ieved vienā no konteineriem, kas ir viesnīcas istabiņa – tur atrodas gulta ar kvalitatīvu matraci un gultasveļu, TV ekrāns, plaukti, labierīcības un duša. Pēc tam turpinām ekskursiju un apskatām kopstrādes telpas, atpūtas zonas, virtuvi un meditāciju zāli – visas iespējas bez papildu samaksas pieejamas viesnīcas klientiem. Jonass sarunas gaitā uzsver videi draudzīgas izvēles, kas iekļautas viesnīcas interjera izveidē. Viesnīca ir atvērta tikai pirms divām nedēļām, tāpēc pagaidām cenu politika esot pretimnākoša. Apsolāmies nākamreiz nopietni apsvērt domu par nakti konteinerā un dodamies tālāk, esot patīkami pārsteigti par laiku un rūpēm, ko darbinieks veltījis vienkāršiem garāmgājējiem.
Telliskivi ir pilns ar nelieliem veikaliņiem, izstāžu zālēm, krodziņiem, kas mājvietu raduši savulaik industriālā rajonā. Šobrīd mūs interesē vietas, kur dod ēst, jo klāt ir vakariņu laiks. Snaikstāmies gar logiem, lai palūkotos, kas atrodas uz iekšā sēdošo cilvēku galdiņiem – ēdieni vai tikai dzērieni. Pēc īsa restorānu kāstinga, izvēlamies Frency un nosvinam vakaru.
Punktu tam pieliekam kaimiņos esošajā Fotografiska galerijā, kurā šobrīd apskatāmas trīs fotoizstādes. Biļešu pārdevēja mums silti iesaka sākt ar otro stāvu. Kad ieejam izstāžu zālē, saprotam – kāpēc. Šeit apkopoti fotogrāfa James Nachtwey kadri no karstajiem punktiem, kara zonām, problēmsituācijām. Bildes ir spēcīgas, bet, protams, “smagas”. Stāvu augstāk esošās 1986. gada “zelta drudža” bildes no Brazīlijas arī nav nekas priecīgs, bet salīdzinoši vieglāks žanrs. Pavisam “cita opera” ir gaismu un ēnu spēles melnbaltos slavenību portretos, kas šķiet tik ļoti kontrastējošas ar pārējām divām izstādēm, kāds, iespējams, bija arī to veidotāju mērķis. Mani fascinē galerijas darba laiks – piektdienās un sestdienās tā atvērta līdz 1 naktī.
