Es uz šejieni pārcēlos no Rīgas pirms gadiem piecpadsmit. Savaldzināja mežs un iespēja dzīvot bez kaimiņiem, kas iepriekšējos 25, komunālajā dzīvoklī pavadītajos gados, bija radījuši vēlmi ikdienā iztikt bez svešu cilvēku klātbūtnes. Pa šiem gadiem ir pilnībā atjaunota un pārbūvēta vecā māja, labiekārtota apkaime pašiem tīkamā veidā – šajā īpašumā ieguldīts laiks, līdzekļi un sirds. Apliecinājums paveiktajam ir daudzie komplimenti no ārvalstniekiem, jogotājiem, draugiem un pārējiem ciemiņiem, kuri ir sajūsmā par plašo koka izmantojumu mājā, moderno vidi, labo auru.
Manai dzīvesvietai ir tikai viens trūkums – tā atrodas šosejas malā. Es apzinājos šo trūkumu jau īpašuma iegādes brīdī (toreiz tas bija kompromiss starp sapņu vietu un pieejamajām finansēm) un esmu ar to sadzīvojusi visus šos gadus.
Ziņu par šosejas A2 rekonstrukciju uztvēru vairāk pozitīvi – kuram gan nepatīk braukt pa labas kvalitātes ceļu, kā arī bija cerība, ka rekonstrukcija ietvers ne tikai braucamās daļas, bet arī pie ceļa dzīvojošo cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanu – trokšņus slāpējošas sienas izbūvi.
Pirms mēnešiem četriem uzrakstīju vēstuli Latvijas Valsts ceļiem, kurā uzdevu jautājumu – vai pie mana īpašuma paredzēta sienas izbūve. No oficiālā e-pasta saņēmu vien saiti uz organizācijas mājas lapu (kuru biju izstudējusi pirms tam, atbildi uz savu jautājumu neatrodot), bet iesaistot Twitteri un PR cilvēkus, tiku pie konkrētas atbildes – nē, tas nav paredzēts, jo izmaksā dārgi, bet Valstij naudas nav.
Labi. Es to saprotu un respektēju. Bet. Ja nav iespējas uzbūvēt žogu, lūdzu necērtiet kokus! Egļu dzīvžogs, jasmīnu krūmi, dažas vecās ābeles un kļavas ir mans vienīgais aizsegs no tūkstošiem acu pāru, kas ik dienu brauc garām, no nerimstošā trokšņa, no izplūdes gāzēm.
Es izstaigāju visu apkaimi, izpētot gan jau izbūvētos ceļa posmus, gan cenšoties ar neprofesionāļa aci saprast, ko nozīmē sarkanie mietiņi, kas apsprausti ap manu māju, un zaļas atzīmes uz kokiem. Spriežot pēc jau rekonstruētā posma, tie nozīmē tikai vienu – visu koku nociršanu.
Es saprotu arī to, ka aiz šādiem lēmumiem stāv Burts, Pants un Likums. Par to, cik metri no ceļa centrālās ass ir Valsts īpašums, kas ar to var darīt to, ko grib. Un Projekts paredz, ka koki jācērt. Tas, ka ceļa būvniecībai tie reāli netraucē, ir cits stāsts. Tas, ka Citā Likumā teorētiski ir noteikts, ka “ja nepieciešams mazināt transportlīdzekļu izplūdes gāzu, trokšņu un citu kaitīgo faktoru ietekmi uz apkārtējo vidi un cilvēku, autoceļa aizsargjoslās izbūvē īpašas konstrukcijas vai izveido koku un krūmu rindu stādījumus (dzīvžogus).” Kurā brīdī un kurš nosaka šo “ja nepieciešams”? Darbu pasūtītājs? Projektētāji? Valsts? Es esmu Valsts?
Es negribu dzīvot uz šosejas un es negribu iet dzīvot citur (man to neviens arī nav piedāvājis). Pat, ja līdz šādai versijai nonāksim – esošo īpašumu nevarēšu pārdot ne tuvu tiem līdzekļiem, kas šeit ieguldīti. Vai man to kāds kompensēs – šaubos. No tā visa var izbēgt pavisam vienkārši – nenocērtot kokus ap māju.
Baidos, ka oficiālām vēstulēm vairs nav laika, jau šodien dzirdēju zāģu un trimeru skaņas ne pārāk tālu skanam. Es nevaru arī pieķēdēties pie kokiem un gaidīt zāģus, jāiet uz darbu.
Es nezinu, ko darīt. Mani mīļie draugi medijos, juridiskajos birojos, varbūt pat Valsts Ceļos vai citā Varenā Institūcijā? Varbūt jums ir kāda doma, ideja, ieteikums?
VitoVilks
Ar steigu jāstāda jauni kociņi tuvāk mājai!
Gaida
Nav variantu – mietiņi pa nakts tumsu jāaizvāc, bet zaļās atzīmes uz kokiem jānoskrubina vai uzmanīgi jāaizkrāso (tik tā, lai pie rokas nenoķer!!!) … Nebūs atzīmju – nedrīkstēs cirst … Un tad jau var ķerties pie neoperatīvajām cīņas metodēm …
Lai cik ļoti man nepatīk šī metode, izcili strādā “Bez Tabu”!
Mārtiņš
Droši vien pirmais, ko būtu vērts darīt – aiziet un aprunāties ar tiem vīriem, kas strādā ar trimeriem un zāģiem un viņu tiešo komandieri. Cilvēki vien viņi ir, un gan jau sapratīs. Ja arī nevarēs atrast tūlītēju risinājumu, un projektā dažas līnijas ievilkt mazliet savādāk, tad vismaz varēs atstāt Tavu koku ciršanu uz pašām beigām, dodot papildus laiku staigāšanai pa kabinetiem. Nu un tiešie komandieri uz vietas arī labāk zinās, kādā secībā tās lietas labāk kārtot. Kad pirms dažiem gadiem pie mums tika rekonstruēta elektrolīnija, šāda pieeja – no apakšas uz augšu, strādāja ļoti labi, un izrādījās, ka projektā iespējams bez lielām sāpēm kaut ko pamainīt, piemērojot to reālajai situācijai dabā.
Ģirts
Par to, ka neliek skaņas sienu vajag sūdzēt tiesā. Tiešām un nopietni. Tādas liek visur civilizētajā pasaulē, tik nez kāpēc pie mums ietaupa kopumā uz ceļu būves kapeikas. Sūdzēt tiesā! Audziniet slinkos un bezatbildīgos ierēdņus. Kad pirkāt īpašumu bija koki kā aizsegs. Ja grib noņemt kokus, lai liek sienu.
marts
Pilnīgi iespējams ātri iesniegt tiesā pieprasījumu par kompensāciju no Latvijas valsts ceļiem – par dzīves apstākļu (troksnis, gaisa piesārņojums, ielaušanās personiskajā dzīvē) pasliktināšanu. Reālāk to ir darīt pēc “koku nociršanas”, bet var mēģināt apstrīdēt pašu projektu. Projektam jābūt pieejamam vietējā būvvaldē/pašvaldībā, jo visi ceļu darbi ir jāveic saskaņā ar vietējo plānojumu un otrādi! Lai veicas!
p.s. kā arī uzrakstiet sūdzību pašvaldībai – respektīvi, jo vairāk radīsiet ap sevi “troksni”, jo lielāka iespējamība, ka Jūs sadzirdēs!!! Un labs advokāts arī netraucēs!
p.p.s. es neesmu advokāts!
Āzija rullē
Jā, diemžēl trokšņa samazināšanai, ierobežošanai Latvijā nepavisam nepievērš uzmanību 🙁
Šosejas koku stāsts: 2. sērija - Mugursoma.lv
[…] nu nolēmu visiem jums kopīgi pastāstīt, kas noticis kopš brīža, kad publicēju iepriekšējo “palīdzības saucienu” līdz […]