Aņas un Argina dzīvoklī ir tik kluss, ka šķiet, ka esam gulējuši dziļos laukos, nevis lielpilsētas vidū. Abi jaunieši aizskrien dienas gaitās, ļaujot mums mierīgi paēst brokastis un nobriest jaunajai dienas. Prom ejot, aizcērtam dzīvokļa durvis, atpiņķerējam velosipēdus un dodamies Berlīnes ielās!
Navigācija sola 40 minūšu braucienu līdz nākamajam randiņam netālu no Zooloģiskā dārza, mēs drošības pēc esam ieplānojuši stundu. Pirmie kilometri ir briesmīgi – manam velosipēdam lāgā nestrādā bremzes, šļūcu no sēdekļa te uz priekšu, te atpakaļ, cepure krīt uz acīm un, kolīdz jāuzminas spēcīgāk, nevaru paelpot. Arī šodienas krāšņos skatus, braucot pie stūres, nevar nobildēt tik bieži kā gribētos. Katru reizi jāapstājas, jānovelk cimdi, jāatrod un jāatbloķē telefons, pēc tam viss process aprieztā secībā.
Pēc stundas esam nevis galamērķī, bet tikai centrā. Esmu nomocījusies un nelaimīga, jo man dikti nepatīk kavēt. Aizsūtu atvainošanos un saņemu mierinošu atbildi, ka viss labi. Nonākuši rajonā, vēl kādu brīdi nevaram atrast īsto H&M veikalu, bet tad nu beidzot ieraugām pareizo ielas stūri, kur mūs gaida Iveta.
Lai gan Ivetu esmu dzīvē satikusi vien dažas reizes, pēdējo no tām pirms pieciem gadiem, viesojoties pie viņas Dublinā, sajūta ir kā sastopot vecu draudzeni. Virtuālā vide palīdz uzturēt kontaktu un vispārējas zināšanas par otra cilvēka dzīves pagriezieniem, bet klātienē tiekoties var izrunāt to, kas palicis aizkadrā. Kafija, kūkas un trīs stundas pazūd kā nebijušas. Pārcilājam privātas, politiskas un profesionālas tēmas – ar Ivetu ir sajūta, ka runājamo nevar izrunāt. Saņemam arī ieteikumus Berlīnes vīzītei.
Vienu no tiem – vietu, kur apēst gardu ramen zupu, nolemjam izmantot jau tūlīt. Pa ceļam apskatām kara laikā pussagrauto baznīcu Breitscheidplacī, izbraucam caur milzīgo Tiergarten, kur takas malās jau pavasari iezvana sniegpulkstenītes, piestājam pie Reihstāga un Brandenburgas vārtiem, tad minam tālāk uz restorānu.
Cocolo Ramen X-Berg restorāns ir ļaužu pilns pat agrā pēcpusdienā. Mēs joprojām nevaram pierast, ka par velosipēdu drošību nav jāraizējas, tāpēc priecājamies, ka tiekam pie galdiņa, no kura ar acs kaktiņu varam redzēt savus braucamos. Pēc minūtēm desmit mūsu priekšā tiek noliktas divas kūpošas zupas bļodas. Esam izvēlējušies pēc vienkāršākā kritērija, izmantojot teoriju par pūļa gudrību un palūguši divas populārākās ramen versijas. Vilties nenākas!
Līdz ar tumsas iestāšanos ieripojam savas mājas pagalmā un saslēdzam velo draugus. Uz dienas beigām jau tīri labi bijām saraduši, un braukšana vai nešķita tika traka kā no rīta, tomēr dažas ķermeņa vietas ļoti priecājas, ka šodien vairs nebūs jāsēž uz velo sēdekļa. Šķiet, ka šodienas braukšana ir nogurdinājusi mūs pat vairāk nekā vakardienas staigāšana, tāpēc drīz vien liekamies uz auss. Galu galā – rīt jāceļas 6 no rīta.
