Bez norunāšanas, iemesla un modinātāja atveram acis septiņos. Aiz loga saullēkts savieno fabriku skursteņu un koku siluetus dzelteni sarkanā krāsu plaknē – jauna diena sākas visiem. Mēs gan vēl pāris stundas ļaujamies pēļiem, tad lēnām ķeramies pie brokastīm un kafijas. Stiprinājušies un nedaudz pastrādājuši, dodamies ielās.
Lai gan dzīvojam diezgan tālu no centra, esam nolēmuši līdz tam nokļūt kājām – nekādu īpašu plānu mums šodienai nav, ņemsim pretī visu, kas gadīsies pa ceļam. Tuvējā parciņā pamanām uz zemes bruģa līniju, kas simbolizē vietu, kur kādreiz slējies Berlīnes mūris – izrādās, tas vedis pa ielu, uz kuras dzīvojam – mūsu mājvieta ir kādreizējās Rietumberlīnes pusē.
Drīz nonākam līdz lielam un nekoptam parkam, kas izskatās pēc vācu pusaudža, kas protestē pret mūžīgo “ordnung”. Pie katra krūmu pudura tusē kāds melnīgsnējs vīrišķis, bubinot kaut līdzīgu “spirt, vodka, sigareti”. Bail nav, bet pa tumsu gan šeit negribētos klīst.
Priecājos nonākt dzīvākā pilsētas rajonā, kur cita pie citas vilina dažādu pasaules valstu virtuve. Tā kā nemanot pienācis pusdienu laiks, tad šaujam iekšā indiešu restorānā, kurā par ļoti saprātīgām naudiņām ir pusdienu piedāvājums. Ārā iznākam par pāris kilogramiem smagāki un ugunīgāki, viens no “nedaudz asajiem ēdieniem” bija riktīgs pipars!
Tagad laiks uzņemt garīgo barību – esam nonākuši līdz Berlīnei galerijai, kura apkopo modernās mākslas darbus. No visa redzētā man vislabāk patīk pati ēka.. Nu labi, daži darbi arī ir interesanti, bet tā kā lielākais mākslas darbu apjoms ir gleznas, kas nav mans mīļākais žanrs, tad šoreiz no sajūsmas nespiedzu.
Turpinām ceļu centra virzienā, pa ceļam pabāžot degunu vienā otrā bodē, jo Berlīne izslavēta arī kā lieliska iepirkšanās vieta. Tā nu līkumojot pa Berlīnes ielām, esam nostaigājuši kilometrus 15, kas sajūtams pēdās un rezultējies kopējā sagurumā, tāpēc ceļu uz šodienas pēdējo galamērķi – Friedrichshain rajonu – mērojam ar metro.
Uz manu uzsaukumu Feisbukā – vai kāds vēlas saskrieties Berlīnē – atsaukušies virkne cilvēku, tai skaitā mani draugi no Kazahstānas. Aņa un Argins bija mani kaučsērfinga ciemiņi Latvijā, pēc tam es pie viņiem dzīvoju Alma-Atā, kā arī apciemoju šos iepriekšējā Berlīnes vizītē.
Norunātajā vietā sastopam abus sēžam pie āra galdiņa un stumjot aiz vaigiem nelielas ielu picērijas labumus. Sasveicināmies un pievienojamies uz šo pašu nodarbi. Pica ir lēta un garšīga, cepēji daudz joko gan savā starpā, gan ar pircējiem. Kad esam ieturējušies, draugi mūs aizved uz sava rajona labāko alus bāru, kas dziru dara turpat uz vietas. Pat ceturtdienas vakarā visi galdiņi ir aizņemti un mums sanāk socializēties stāvot. Pēc šodienas pastaigas tas nav pārāk patīkami, tāpēc pieņemam jauniešu uzaicinājumu pasēdēt pie viņiem mājās. Šoreiz visvilinošāk izklausās tieši iespēja “pasēdēt”, vārda tiešajā nozīmē. Dzīvoklī šobrīd ir neparasts klusums, jo trīs ar pus gadu jaunais nemiera gars Kira šobrīd ciemojas pie Aņas mammas. Tā kā pēc Kazahstanas vizītes pazīstu visu Aņas ģimeni, tad ir ko pārrunāt – kā nu kuram šobrīd klājas, kas jauns un labs. Izpļāpājamies arī par dzīvi Vācijā, kurā jaunā ģimene mīt jau septiņus gadus, atceramies viņu pirmo viesošanos Latvijā.
Tā nu mēs labi sēžam, līdz pienāk Vēla Vakara stunda. Esam tikuši pie piedāvājuma izmantot Aņas un Argina velosipēdus, jo pašiem šobrīd tie neesot vajadzīgi. Tā kā ārā ir vēls un tumšs, kas nav pats labākais brīdis braucienam ar svešu velosipēdu pa svešu vietu, pēc nelielām pārdomām pieņemam draudzīgo aicinājumu palikt šonakt tepat. Galu galā, kāpēc ne – izgulēsimies mierīgi un rīt pa gaismu varēsim braukt dzīvē.
