“Sasnidzis”, ir pirmais vārds, ko dzirdu pamostoties. Skaidrs, šorīt jogas vietā atkal būs sniega lāpsta. Vēl mirklis saņemšanās, lai tiktu augšā, tad seko satuntulēšanās un drīz vien pievienojos Eduardam cīņā ar sniegu. Šodien tīrāmā kārta nav bieza, toties piesūkusies kūstošā sniega smaguma un neganti līp pie lāpstas. Nepilnā stundā esam tikuši galā, uzēdam brokastis, sametam mazajās mugursomās mantas, kuru pamatsastāvu šobrīd veido dāvanas, un dodamies ceļā.
Ceļš jau ir tīrs, līdz Rīgai tiekam laicīgi. Novietojam auto mierīgā Pārdaugavas ieliņā, pārkāpjam 22. autobusā, kurš pienāk kā saukts, un esam lidostā ātrāk nekā plānots. Sirds mazliet nodreb drošības kontrolē, jo esmu paņēmusi līdzi strīdīgu objektu – medus burciņu. Izvēlējos to, kura sacukurojusies visciešāk, bet esmu arī gatava domai, ka nāksies to atdot. Soma caur aparātu izceļo divreiz, bet tieku palaista tālāk ar visu burku, fū! Vieniem maniem Berlīnes draugiem dikti garšoja mūsu medus, tagad varēšu viņus iepriecināt.
Šodien vēl jāiespēj nedaudz pastrādāt, tāpēc izmantoju iespēju aiziet līdz “Magnetic Latvia” biznesa informācijas centram, kurš atrodas gaitenī starp B un C termināliem. Bijušie kolēģi pacienā ar kafiju un pastāsta, kas jauns. Foršākā lieta ir grāmatu plaukts, kurā apkopoti latviešu rakstnieku darbu tulkojumi dažādās valodās.
Tad ķeros klāt darbiem un stundas laikā viss plānotais paveikts! Ja jums kādreiz ir brīvs laiks Rīgas lidostā, tiešām aizejiet līdz šai vietai – gan interesantas lietas var aplūkot, gan ražīgi pastrādāt!
Mūsu reiss nedaudz kavējas, bet nedaudz pirms diviem sēžam mūsu lidmašīnā uz Berlīni. Kaut kad pērnā gada rudenī, klīstot internetā, netīšām nopirkās biļetes – tai brīdī februāris šķita kas tāls un nekonkrēts, bet tagad sēžam pavisam konkrētā lidmašīnā. Mērfijs, kā parasti, ir sarūpējis darbu kaudzi tieši uz šo laiku, tāpēc pavisam izslēgt smadzenes neizdosies, bet nu nekas.
Tāda īpaša pamatojuma tieši Berlīnei nav – biļetes bija nepiedienīgi lētas un Berlīne ir nepiedienīgi forša. Kādreiz nebiju sajūsmā par šo pilsētu, bet kopš aizpērnajā rudenī biju tur uz Nika Keiva koncertu, ieraudzīju to no jauna.
Paceļoties aiz mums paliek piesnigusī Latvijas ainava, drīz redzama vien baltā mākoņu sega. Kad tuvojamies zemei Vācijas galā, uzreiz krīt acīs neparasts skats – nav sniega, laukos jau ieskicējas pavasara zaļums. Lai gan Berlīnē ir vien par dažiem grādiem siltāks nekā pie mums, smaržo pēc pavasara. Un desiņām, ejot garām lidostas krogam.
S9 vilciens mūs pa taisno aizved līdz pieturai, kuras tuvumā atrodas mūsu palikšana. Pa ceļam iepērkam proviantu vakariņām un brokastīm, un norunātajā laikā esam pie naktsmāju durvīm. Šoreiz esmu sarunājusi gultasvietu pie manas pēdējā Santjago ceļa biedrenes Katrīnas. Viņa gan šobrīd ir komandējumā, tāpēc pirmās dienas būsim dzīvoklī vieni paši. Atslēgas mums izsniedz kaimiņiene un drīz vien kāpjam pāri slieksnim omulīgam divistabu miteklim vecā mājā. Uz virtuves galda mūs sagaida sirsnīga un vāciska vēstule – ar praktisku informāciju par dzīvokli un apkaimi, kā arī laba laika pavadīšanas vēlējumiem. Katrīnas dzīvoklī ik uz stūra redzams kāds dekoratīvs elements, gleznas, grāmatas, atgādinot par saimnieces māksliniecisko dabu.
Agrais rīts un ceļš mūs ir nogurdinājis, tāpēc pāris stundas atpūšamies – šķirstām Katrīnas grāmatas un ieturam vakariņas. Šovakar esam ieplānojuši uz centru nedoties, jo dažu kvartālu attālumā atrodas krodziņš, kur notiek “stand-up” komēdijas vakari angļu valodā. Šovakar uzstājas gan komiķi ar pieredzi, gan arī ļautiņi, kas pirmo reizi iemēģina spēkus publikas sasmīdināšanā. Atsevišķi joki pazūd kultūras atšķirību tulkojumā, bet lielākā daļa ir saprotama – tā nu mūsu Berlīnes apmeklējums iesākas ar kārtīgu smieklu terapiju.
