Ciemiņa vešana uz rīta lidojumu ir labs iemesls brīvdienās pašiem piecelties nedaudz agrāk. Atceļā saule tā vien mudina izmest kādu līkumu dabā, un nospriežam, ka šī diena ir piemērota, lai aplūkotu nesen izveidoto Lielo Kangaru dabas taku. Kolīdz esam sasnieguši asfalta beigas, sākas kalnainais zemes (šobrīd sniega) ceļš un ziemas pasaka. Esmu šo ceļu iemīļojusi rudenī, bet arī ziemā tas ir brīnumaini skaists.
Kad sasniedzam nelielo stāvlaukumu, priekšā atrodas vien dažas mašīnas. To pasažieri izklīduši aptuveni divus kilometrus garajā takā, tāpēc teju visu pārgājiena laiku esam vieni. Pastaiga ir brīnišķīga – iesākumā taka vijas caur piesnigušu mežu, tad izved nelielā Kangaru ezera malā, pēc tam paver skatienam pūderbaltus sniega laukus ar mazītiņiem purva priedīšu rotājumiem. Takas iesākumā var sekot līdzi vingrojumu ieteikumiem, bet tālākā informācija vēsta par vietas izcelšanos, dzīvi senatnē un tagad, kā arī iepazīstina ar vietējiem augiem un dzīvniekiem.
Kad, izmetuši loku, atgriežamies sākuma punktā, tur vērojama pavisam cita aina – mums pretim nāk viena kompānija pēc otras. Pamatā vietu apmeklē jaunas ģimenes, kuru mazākie pārstāvji satuntulēti sēž ragavās un priecājas par vecāku vilcējspēku.
Uz atvadām jāuzkāpj 33 metrus augstajā skatu tornī, lai paraudzītos uz galotnes čiekuriem tuvplānā un piesnigušajām tālēm. Pats kāpiens ir tā nekas – tornis ir jauns un stabils, bet augšā gan ir neomulīga sajūta. Augšējās platformas grīda ir būvēta no tādām pašām metāla redelēm kā kāpnes – viss skaidri redzams līdz pat zemei. Cenšos skatīties tikai uz kokiem un ainavu tālumā, citādi kļūt nestabili ap dūšu.
Prombraucot mašīnas jau aizņēmušas ne tikai visu stāvlaukumu, bet arī tuvējo ceļmalu. Prieks par to, ka cilvēki ziemā nesēž mājās, bet tiem, kas arī vēlas mazliet vairāk miera un klusuma, silti iesaku aukstās rīta stundas.
Atceļā vēl piestājam ziemas peldētāju iecienītajos Kaļķa gravas avotos, kur dīķa malā divi vīri ģērbjas pēc peldes, izskatīdamies daudz omulīgākās sajūtās esam nekā mēs. Apsveicināmies ar ozoliem, pasildāmies pie vēl siltā ugunskura un laižam mājās.
Inese
Vienkāršā, skaistā Latvija. Iedvesmojoši.