Ja gadās ilgāks posms, kad neesmu neko šeit ierakstījusi, tas parasti nozīmē vienu no divām situācijām – esmu ļoti aizņemta vai arī jūtos tā, ka negribas rakstīt, citiem vārdiem sakot, slikti. Pēdējā laikā ir bijis pa druskai no abiem, galvenokārt, pateicoties manam jaunajam darbam, liekot šaubīties kā nekad agrāk. Varbūt es vienkārši neesmu piemērota valsts darbam, varbūt mana veselība vairs neļauj dragāt uz visiem simts (bet citādāk vēl neesmu iemācījusies), varbūt vienkārši iešūpošanās periods ir ilgāks nekā citiem darbiem (katrs jauns sākums nav viegls). Katrā ziņā kārtējo reizi esmu pārliecinājusies, ka lietas tuvumā izskatās citādāk nekā no tāluma un iekšpusē citādāk nekā no ārpuses. Domāju, ka tuvākie mēneši būs izšķirīgi un redzēs, kurš no scenārijiem realizēsies (fit in or f… out).
Nav jau arī tā, ka šobrīd manas stundas rit kā fabrikas meitenei, iznāk gan brīvdienās dzīvi pabaudīt, gan darbadienu vakaros motorzāģi pavicināt vai mantras paskandēt. Un, galu galā, no rītdienas ir spēkā vēl garāki gaismas vakari un gan jau arī siltums neizpaliks.
Gribēju padalīties ar dažiem pēdējā laika notikumiem, kuri priecēja ķermeni, garu vai abus divus. Sākšu ar nesenāko. Šonedēļ sabiju Cēsīs, kur biju uzaicināta padalīties ceļojumu piedzīvojumos ar cēsiniekiem. Uz stāstu vakariem sanākušie cilvēki parasti ir dikti jauki un šis nebija izņēmums – sen nebiju vienkopus redzējusi tik daudz smaidu, joku un sirsnības. Mana galvenā problēma šajās reizēs ir izvēlēties, ko no visa piedzīvotā stāstīt. Pēdējās reizēs izmēģinu veidu, ļaujot atnākušajiem veikt šo izvēli, bet beigās attopos, ka tāpat stāstu vairāk nekā plānots. Būs jāpiestrādā pie pašdisciplīnas. Liels paldies Sigitai par uzaicināšanu, “Priedei” par mājvietu un atnākušajiem par pacietību.
Otrs interesantais notikumus bija izstāde “Cilme”, kas noslēdzās pagājušajā nedēļā. Tajā mākslas darbos bija pausts skatījums uz Latvijas kultūras kodolu, par kuru pēdējā laikā daudz domāju. “Cilme ir process, kurā līdzās pastāv divas mijiedarbīgas dimensijas – detaļa un kopums, proti – cilvēks un tauta. Līdzīgi kā smilšu grauds veido jūras krastu, cilvēks ar savu neatkārtojamo, tomēr sev līdzīgajiem radniecisko kodu, veido tautu”, teikts izstādes aprakstā. Veidotāji trāpīgā veidā bija atbildējuši uz jautājumu – kāds ir latvietis – nepretendējot uz vienu (pareizo) atbildi, jo tādas nevar būt. Ar lielāko daļu no skatījumiem identificēties bija pavisam viegli – gan tiem, kas atklāja īpašības un tradīcijas, ar kurām lepojamies, gan tās, kuras ne vienmēr gribas atpazīt sevī. Īss ieskats ekspozīcijā.
Izstādes noslēgumā atgadījās kāds pārsteigums. Pirms aptuveni četriem gadiem, viesojoties Melburnā, pāris naktis mani uzņēma turienes latvieši Dace un Andrejs. Pagāja īss brīdis, kamēr garderobē cits citu atpazinām – bet manā acu priekšā bija tieši viņi un neviens cits. Kārtējā mazā jaušība!
Un noslēgumā īss stāsts par “perfektu svētdienu”. Man jau sajucis, vai tas notika pirms divām vai trim nedēļām, bet diena jau sākās perfekti – ar divu stundu jogu, kurai sekoja mierpilnas brokastis. Pēc tam pierunāju ciemos atbraukušo draugu (baigi jāpierunā nebija) ar slēpēm doties pie manas bijušās kursa biedrenes uz pirti. Turpmākās trīs stundas bridām pa sniega pilnu mežu, saules atkausētām asfalta ielām, auto riteņu nopulētiem mazajiem ceļiem. Kad jau galamērķis šķita sasniedzamības attālumā, piesēdām uz saulē atkusuša sausas zāles pleķīša krietna bērza pakājē. Un tad tu tāds saguris stiprinies ar riekstiem, malko tēju no termosa un mēļo ar ceļabiedru, līdz saproti, ka šis ir viens no tiem retajiem brīžiem, kad visas domu planētas sastājušās pa vietām un tev neko citu dzīvē īsti nevajag. Ja nu vienīgi vēl pirti, kuras saimnieki redzami tuvojamies – Inese ar vīru bija nolēmuši paslēpot pretim. Tad, vietējo gidu vesti, drīz nonācām uz aizsalušās Gaujas. Nesenais sals bija savaldījis pat šo viltnieci, un mums bija iespēja gabaliņu pārvietoties pa ūdens virsmu. Bērnībā diezgan bieži traucāmies ar dažādiem rīkiem pa aizsalušo Lielupi, bet uz Gaujas šī bija mana pirmā ledus reize. Noslēgumā vēl sekoja pārgājiens pa vietējiem džungļiem, īss slēpojiens pa mājinieku iebrauktajām sliedēm un klāt bijām. Kājas tik ļoti priecājās tikt ārā no slēpju zābakiem un viss ķermenis – par iespēju apsēsties. Drīz jau viņš tika apbalvots par tālo ceļu – ar bērzu slotu apkampieniem un sniega dzesējumu. Atpakaļ jau krietnā tumsā tikām atvesti ar auto – saguruši, tīri un vēl pabaroti. Vienīgais, kas atgrieza realitātē, bija doma – rīt pirmdiena.
Ieva
Ļoti iedvesmojošs rakstiņš! Man arī šoziem sanāca izcelt distanču slēpes no vairāku ziemu distances un pabaudīt baltos ziemas priekus brīnišķīgās vietās- Vanagkalnā, Cenas tīrelī, Zilajos kalnos un arī “savas” Mārupītes krastos. Sajūtas tieši kā Tu apraksti – laimīgi noguris ķermenis un smaids līdz ausīm ☺ Un vispār piebildīšu, ka principā esmu siltummīle un visu auksto gadalaiku nīdēja!