Krēsla pār Birmu

Neraugoties uz zemo cenu, viesu nams piedāvā arī brokastis. Notiesāju rīsu bļodu ar ceptu olu, iedzeru riebīgu kafiju, gardu tēju un izcilu sulu, uzgraužu augļus un esmu gatava labāk iepazīt Hsipaw.

Ir astoņi no rīta un atzīšos, ka man salst. Tikai pēc pusstundas gājiena, kad ķermenis iekustināts un saule izklīdinājusi miglu, esmu gatava novilkt jaku. Pie lielā tamarinda koka griežos pa kreisi un drīz vien esmu Popkorna dārzā. Nosaukums briesmīgs, bet vieta izskatās tik jauka, ka gribas mirklīti pasēdēt. Noskaidrojusi, ka šeit var dabūt īstu kafiju, pasūtu to un atlaižos vienā no bambusa krēsliem. Drīz tiek atnesta melna un smaržīga kafija, kurai komplektā nāk jocīgi rīsu “cepumiņi” – no ārpuses grauzdēti, bet iekšā mīksti. Garšo interesanti, bet ne slikti.

Brīdi izbaudījusi mierīgu rītu, dodos tālāk. Šo apkaimi sauc par mazo Baganu, jo te atrodas vairāki seni klosteri un pussabrukušas pagodas. Vienā no klosteriem sēž apkaimē slavenais bambusa Buda, bet arī viņam sievišķi nedrīkst pietuvoties. Tas gan ir pausts ļoti īpašā angļu valodā.

Izejot no klostera, uzskrienu virsū itāļu jaunietim, kas bija mans istabiņas biedrs Mandalejā – jauka atkalredzēšanās. Brīdi patērzējam un soļojam katrs uz savu pusi. Es dodos apskatīt vienu no šejienes makaronu ražotnēm. Pašu ražošanas procesu gan diemžēl neizdodas redzēt, jo nekas nenotiek, toties gatavā produkcija, žūstot saulē, veido labu foto materiālu.

Dienas vidū kļūst pavisam karsti, tāpēc eju meklēt glābiņu savā hotelī. Internets šajā miestā ir pavisam lēns (manā datorā tas nez kāpēc nestrādā vispār), tas nozīmē, ka var mierīgi sēdēt un rakstīt.

Pulksten trijos uz divām stundām veras vaļā objekts, kas kartē atzīmēts kā Hsipaw pils. Tas gan ir mazliet pārspīlēts apzīmējums, celtne drīzāk atgādina villu, bet tāpat ir diezgan izskatīga. Mani gan vairāk “paņem” upes malā sagumusi koka māja. Tās dienas ir skaitītas, bet kaut kas ļoti pievilcīgs ir šajā celtnē, varu iedomāties tās auru ziedu laikos.

Biju domājusi, ka villu var vienkārši izstaigāt, bet nē – publiski pieejama ir viena ēkas telpa, kurā ciemiņus uzņem mājas saimniece, pastāstot par šo ēku un tās kādreizējiem iemītniekiem. Fernas kundzes stāstījums ir brīnišķīgs – skaidrā angļu valodā un ar izteiksmi. Pat gribēdama viņa nevarētu noslēpt savu aristokrātisko izcelsmi, tā izpaužas runas veidā, stājā, attieksmē.

Centīšos īsumā atstāstīt viņas teikto, bet nepretendēju uz visu faktu 100% vēsturisku precizitāti. Galvenais šīs ēkas varonis (ja tā var izteikties) ir Sao Kya Seng, pēdējais Hsipaw provinces princis. Pašu ēku gan būvējis viņa tēva brālis, kas ietekmējies no britu arhitektūras un nav vēlējies dzīvot kopā ar savu tēvu tradicionālajā stilā celtajā Šanu pilī. Arī pēc tēva nāves viņš palicis dzīvot villā, bet pili izmantojis tikai ceremonijām un pieņemšanām. Viņam bērnu nav bijis, tāpēc pēc Otrā pasaules kara vara nonākusi brāļa dēlu rokās. Vecākais no viņiem pārcēlies uz galvaspilsētu un pildījis sekretāra pienākumus, pārvaldot visu Šanas provinci, bet jaunākais – Sao Kya Seng – palicis par galveno Hsipaw.

Princis bijis ieinteresēts ģeoloģijā, jo uzskatījis, ka apkaimē ir daudz derīgo izrakteņu, kas varētu palīdzēt attīstīt provinci. Lai studētu šo jomu, viņš devies uz Kolorādo štatu ASV, kur paralēli mācībām iepazinies ar savu nākamo sievu – austrieti Ingu Ebelhardi. Pēc studijām abi apprecējušies un pārcēlušies dzīvot uz Birmu, viņiem piedzimušas divas meitas. Vietējie austriešu princesi labi ieredzējuši, jo viņa pieņēmusi vietējās tradīcijas, ātri apguvusi gan birmiešu, gan šanu valodas.

1962. gadā, kad varu valstī pārņēma militāristi, Soa Kya Seng tika apcietināts, līdzīgi kā vairums tā laika valstsvīru. Vairākiem apcietinātajiem bija atļauts sarakstīties ar ģimenes locekļiem, bet Inga nav drīkstējusi sazināties ar savu vīru. Viņam gan esot izdevies īsi pēc apcietināšanas nosūtīt Ingai īsu zīmīti, kas ir viens no pierādījumiem par viņa apcietināšanas faktu. Oficiāli Mjanmas varas iestādes joprojām nav atzinušas Soa Kya Seng apcietināšanu un nogalināšanu, līdz pat šai dienai oficiālajos papīros viņš skaitās pazudis.

Ingai ar ASV un Austrijas vēstniecību palīdzību izdevās izceļot no Birmas. Iesākumā viņa atgriezās Austrijā, bet tad nolēma, ka bērniem būs labākas izglītības iespējas ASV un pārcēlās uz Denveru. Inga ir sarakstījusi grāmatu “Krēsla pār Birmu”, kas vēsta par desmit gadiem, ko viņa pavadīja Birmā kā šanu princese. 2015. gadā klajā nāca filma ar šādu pat nosaukumu. Tā kā filmas uzņemšanas laikā Mjanmā joprojām valdīja militāristi, filma tika uzņemta Taizemē, Čangmajā, kur arī dzīvo daudz šanu. Galveno varoni tajā tēlo taizemiešu aktieris, bet princeses lomu atveido vāciete. Filma jau tika izsludināta pagājušā gadā Taizemē notikušā filmu festivālā, bet dažas nedēļas pirms nonākšanas uz ekrāniem, tā tika aizliegta gan Taizemē, gan Mjanmā. Iemesls – pēc grāmatā aprakstītā, filmā tika atainota militārā režīma vardarbība šanu ciematos. Vēl viena detaļa, kas apliecina, ka armijas ietekme Mjanmā joprojām ir gana spēcīga.

Inga Mjanmu apciemojusi, kad pirmo reizi tas bijis iespējams, 1996. gadā. Šobrīd Ingai ir 84 gadi, viņa ir otrreiz precējusies un kopā ar ģimeni dzīvo ASV. Fernas kundze, savukārt, ir precējusies ar Soa Kya Seng vecākā brāļa mazdēlu. Viņa kopā ar vīru, meitas ģimeni un mazdēlu, dzīvo un saimnieko šajā villā.

Jautājumu sadaļā apvaicājos par māju pie upes. Tā esot bijusi prinča meditācijas vieta. Villā vienmēr esot bijis daudz viesu un attiecīgi kņadas, tāpēc mieru un klusumu viņš meklējis koka mājā pie upes.

Pateikusies Fernas kundzei par ārkārtīgi interesanto stāstījumu, soļoju atpakaļ uz pilsētas centru. Līdz autobusam vēl pusotra stunda, pietiek laiks vakariņām. Eju vēlreiz uz vakardienas restorānu, kur var dabūt pārbaudītas vērtības. Atkal pasūtu vistu. Šovakar komplektā nāk vēl vairāk bļodiņu. Par gardiem gan atzīstu tos pašus ēdienus, ko vakar, jaunpienācēji ir pārāk asi vai eļļaini. Bet pieēdos godam un esmu gatava naktij autobusā.

Autobuss gan atnāk stundu vēlāk nekā norādīts biļetē. Biju lūgusi vietu pie loga. Tā ir pie loga. Pēdējā rindā, blakus šķirbainām durvīm, kaudzei vietējo un kaudzei somu uz grīdas. Braucam palēkdamies, degvielas smakas pavadībā. Jūtu, ka šīs būs garas 12 stundas. Mierinu sevi, ka no negulēšanas un kratīšanās vēl neviens nav nomiris, un pēc 12 stundām šitas viss būs galā. Lai bremzes pēc brauciena pa serpentīna ceļiem ātrāk atdzistu, tām benzīntankā minūtes desmit tiek liets virsū auksts ūdens. 

Vienā no čurāšanas – ēšanas pauzēm mans blakussēdētājs pārceļas uz papildvietu starp krēsliem un man ir nedaudz vairāk rūmes. Konstatēju, ka novietojot ķermeni uz grīdas esošajām somām, bet galvu uz sēdekļa, var gandrīz vai pagulēt. Prieki beidzas nākamajā pauzē, kad kaimiņš atgriežas. Uz rīta pusi vietējie izkāpj un pēdējo gabaliņu esmu viena pati pa visu pēdējo sēdekļu rindu. Izgulties var pavisam labi, tikai jāuzmanās, lai bremzējot nenoripotu lejā. Šoferis gan piekopj biežu un strauju bremzēšanu, kā rezultātā pārceļos uz somām, tur vismaz nokrist nevar. Laikam tomēr bija izdevies iemigt, jo pēkšņi mēs, neticamā kārtā, tieši sešos no rīta, kā tika solīts, esam Baganas autoostā.

2017. gada 3. februāris, 86. diena

Izdevumi:

Proviants – 3 eur

Transports – 14 eur

Atrakcijas – 1 eur

Kopā – 18 eur

Bilance: – 310 eur