Man ir sajūta, ka Pyin Oo Lwin ir četras sezonas vienlaicīgi. Šorīt dušā vēroju, kā gaisā aizplūst garaiņi no mutes, bet ielās cilvēki ģērbušies tā, it kā ārā būtu mīnus desmit. Vilnas cepures, biezās ziemas jakas, flaneļa bikses – viņiem ir ziema. Šādi, lūk, izskatās mani tuvākie ceļabiedri vilcienā.
Manā skatījumā, protams, šeit ir tipiska vasara. Bet vakar, pa ceļam uz botānisko dārzu, varēja vērot smalkus, rozā ziediņus kokā, līdzīgus ķiršiem pavasarī. Savukārt, trūdošo lapu dedzināšana atgādināja dūmu smaržu rudenī.
Šajā viesnīcā arī tiek servētas brokastis – ceptas olas un tostermaizes. Esmu vienīgais klients, tāpēc viesnīcas saimnieks stāv man blakus, skatās mutē un cenšas nolasīt, vai man kas nebūs nepieciešams. Vēl kafiju? Vēl maizi? Ķīniešu tēju? Atbildu viņam ar “yes, thank you” vai “no, thank you”. Arī saimnieks uz katru manu frāzi reaģē ar “thank you, thank you”, kas ir traki jocīgi.
Paēdusi, dodos uz vilciena staciju. Mūsu vilciens jau stāv pie perona, pie biļešu kases ir krietna rinda. Joprojām pieejamas arī smalkās klases biļetes, es nopērku parasto par 1200 kjatiem (1 euro ar centiem). Mūsu vagons gan pamanījies atāķēties no pārējā sastāva, bet vīri to veikli piemontē atpakaļ. Nonākusi vagonā, kopā ar konduktoru izmetu no savas vietas sievišķi ar tukšiem cukura maisiem, kas piebārstījusi ar saldmi visu apkaimi. Citā reizē man būtu vienalga, kur sēdēt, bet šajā braucienā pilnīgi noteikti vēlos būt pie loga.
Drīz vien vilciens iekustas un sākam virzību uz Hsipaw. Vēl ir agrs, un uz ceļmalas augiem vērojama rasa. Tikai tagad apjaušu, ka krietnu laiku neesmu manījusi šo dabas parādību. Sava loma tajā ir būšanai pilsētās un vēlā celšanās, bet sava arī karstajiem laika apstākļiem. Laikam ir kaut kāds temperatūras minimums vai grādu atšķirība, kas nepieciešama rasai. Katrā ziņā – patīkama atkalredzēšanās!
Parastais vagons ir gluži normāls, tāds kā mūsu padomju laika vilcienos. Vilciens ir pilns, bet ne pārbāzts, sēdēšana ir tik ērta, cik vien tā var būt ērta uz koka sola. Visi logi ir vaļā, kas sākumā ienes vagonā rīta dzestrumu, bet, kolīdz diena iesilst, ir patīkami noķert atsvaidzinošas gaisa vēsmas.
Ik pa laiciņam vilciens pietur nelielās stacijās, bet ik pēc pāris stundām ir kāda nopietnāka pietura, kur var nopirkt ēdienu un izkustināt kājas. Es gan ārā no vilciena nekāpju, jo nekad nevar zināt, vai šoreiz tas apstājies uz pāris vai pārdesmit minūtēm. It kā jau pirms katras iekustēšanās šis iesvilpjas un tikai tad lēnītēm uzņem gaitu, daži veiklākie pasažieri iemanās ielēkt arī braucošā vilcienā, bet man nav vēlmes izmēģināt šādu atrakciju. Galu galā, ēst arī vēl negribas.
Brauciena kulminācija ir 689 metrus garais Gokteik viadukts. 1900. gadā uzbūvētā konstrukcija, kas palīdzēja britiem izplest savu ietekmi Mjanmas ziemeļos, joprojām turas braši. Vairums pasažieru, pa pusei izkārušies pa vilciena logiem, apbrīno skatu, kas paveras, braucot pāri ielejai.
Biju dzirdējusi, ka ziemeļrietumos Mjanmā joprojām ik pa laikam notiekot bruņoti konflikti. Šķērsojot šo viaduktu, kas, visticamāk, skaitās stratēģisks objekts, abās tilta pusēs var novērot smilšu maisu barikādes sēdošus vīrus ar šautenēm, kas uzmana apkaimi.
Kopumā jauniegūtā brīvība Mjanmā joprojām ir ļoti trausla. Pirms nedēļas Jangonas lidotā tika nošauts pazīstams jurists un vadošās partijas padomdevējs Ko Ni, kurš bijis arī godāts musulmaņu aprindās. Vakar jogas kolēģe Kristīne atsūtīja šo rakstu, vaicājot, vai uz vietas esot var just kaut ko no aprakstītajām nejēdzībām. Nē, vietās, kur līdz šim iznācis būt, Mjanma radījusi ļoti viesmīlīgas un draudzīgas vietas iespaidu, bet nedomāju, ka rakstā paustais nav patiesība. Lai arī militāristi vairs oficiāli nav pie varas, viņiem joprojām esot ļoti liela ietekme arī jaunajā valdībā.
Hsipaw nonākam pēc septiņām stundām. Pieturā no vilciena līdz ar vietējiem izbirst arī kaudzīte mugursomnieku. Tūrisms sasniedzis arī šo diezgan attālo vietu un viesu namu atrast nav nekādu grūtību. Izvēlos vienu no daudzajiem, par kuru vakar izlasīju wikitravelā. Palikšana pieticīgā istabiņā maksā 5 USD, ļoti patīkams cipars.
Nolieku somu un eju meklēt ēdienu, brokastu efekts nu jau pāris stundas ir beidzies. Izvēlos vietējo restorānu, kurā ieturas salīdzinoši daudz cilvēku. Pasūtu drošāko izvēli – vistu. Šoreiz gaļa ir nevis trīs pārcepti gabaliņi, bet gan divas kājas ar mērci. Komplektā nāk zupa, rīsi, sautēti baklažāni, kaltētu tomātu pasta un milzīgs zaļumu šķīvis. Nekas no ēdiena nav ass. Ir ļoti garšīgi. Vēlās pusdienas man atdod ticību Mjanmas virtuvei. Lai gan Šanas provinces cilvēki, no kuras, starp citu, nāk arī Jangonas hosteļa saimniece Nangsana, piekopj savas tradīcijas un runā savā valodā. Piemēram, sveiciens birmiešu valodā skan “Mingalaba”, bet šani sveicinās, sakot “Mai Suung Kha”.
Vēl stundu ir gaišs, tāpēc izeju nelielā pastaigā pa pilsētu un apkaimi. Apciemoju stāvošo un Mahamuni Budu, paejos gar rīsu laukiem, vēroju, kā mūki, pārvērtuši garos tērpus šortos, spēlē futbolu ar ciema jauniešiem. Viss būtu labi, ja vien ne tie suņi. Lielākā daļa blandoņu ir mierīgi, bet viens otrs, ieraudzīdams neparastu objektu, tas ir mani, metas visus brīdināt un zobus šņakstināt. Šajā sakarā vakar naktī, brienot pa suņu pilnajām un tumšajām ielām, iedomājos, ka varētu būt kaut kāda aplikācija vai skaņu ieraksts, kas nobiedētu suņus – riešana, tīģera rēkšana, šaušana, ultraskaņa. Protams, pastāv risks, ka šādu risinājumu varētu izmantot arī nevajadzīgi vai ļaunprātīgi, bet, kājām gājējiem un riteņbraucējiem kas tāds varētu būt diezgan noderīgs.
- gada 2. februāris, 85. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 5 eur
Proviants – 3 eur
Transports – 1 eur
Kopā – 9 eur
Bilance: – 312 eur