Čiekurs un orhidejas

Pirms dodos uz tūristu iecienītākajām vietām Mjanmā, gribu vēl mazliet pabraukt ziemeļaustrumu virzienā. Vairāki informācijas avoti iesaka Hsipaw, uz kurieni var aizbraukt pa traku dzelzceļu. Vienīgā bēda – vilciens no Mandalejas uzsāk gaitas četros no rīta. Celties trijos, izlaist brokastis un kaut kur nesties nakts vidū – neizklausās pēc labas domas.

Tāpēc darīšu citādāk. Izgulēšos, apskatīšu vēl vienu Mandalejas templi, tad došos ar riteņu transportu uz Pyin Oo Lwin, kas ir aptuveni trešdaļa ceļa līdz Hsipaw. Pēc tam redzēs – turpināšu ceļu ar autobusu uz Hsipaw un atpakaļceļu mērošu ar vilcienu, vai arī došos ar vilcienu no Pyin Oo Lwin uz Hsipaw un atpakaļ ar autobusu.

Ieturu brangās brokastis un eju Mandalejas ielās. Līdz pirmajam templim aizsoļoju kājām, bet uz attālāko Mahar Muni pagodu noķeru kolektīvo busu. Tas izlaiž mani tieši tempļa pakājē, kur dzimst daudzi šejienes Budas. Tas notiek tā.

Mahar Muni pagoda ir vienā zeltā, tās centrā sēž zelta Buda, ap kuru darbojas vīriešu bariņš. Sievietes atkal jau nedrīkst pietuvoties šim svētumam. Sabildēju dažus foto pa gabalu un dodos prom. Ar ietrenētu rokas kustību noķeru busu, kas mani aizved līdz krustojumam ar manu ielu. Tad jāpaiet viens kilometriņš un esmu atpakaļ viesnīcā.

Savācu lielo somu un dodos uz vietu, kas kartē atzīmēta kā “pick up” uz Pyin Oo Lwin. Minūtes desmit atvairu takšus, tad nāk kolektīvais busiņš, tieku iekrāmēta tajā pie bērnu bariņa, londžī maisiem un tanakas koka groziem. Man patīk, kā šeit notiek maksāšana. Ja man nav precīzas naudas vai arī nezinu biļetes cenu, dodu lielāku banknoti. Citreiz var just, ka konduktors saminstinās, juzdams, ka varētu mani apčakarēt par dažām banknotēm. Tomēr pārējie pasažieri vērīgi seko līdzi notiekošajam un iejaucas, ja konduktors izdod mazāk. Tautas kontrole!

Pēc aptuveni trīs stundu kratīšanās esam klāt. Atkal jau kundze gados ir vienīgā pasažiere, kas runā angliski (pieņemu, ka tās ir britu impērijas kolonizācijas atskaņas), viņa sniedz man padomus par virzienu, kur meklēt naktsmājas. Iesākumā gan iegriežos dzelzceļa stacijā, kur noskaidroju, ka vilciens, kas no Mandalejas startē četros rītā, šeit pienāk astoņos. Tas jau ir pavisam cilvēcīgs laiks. Ja grib biļeti smalkākā klasē, tā jārezervē šodien, atnākot uz staciju no četriem līdz sešiem pēcpusdienā. Parasto klasi varēšot nopirkt arī no rīta. Lieliski, man derēs parastā.

Eju kundzes norādītajā virzienā un drīz ieraugu pirmo viesnīcu. No tās mani izmet bez paskaidrojumiem, otrajā paskaidro, ka viņiem nav atļauts uzņemt ārzemniekus. Iegriežos viņu norādītajā kaimiņu mājā, kurā ārzemnieki tiekot pieņemti. Jā, varot palikt, vienvietīga istabiņa maksājot 15 dolārus. Daudz. Nu labi, 10. Tas jau skan labāk. Pēc putekļu kārtas, kas sedz gan koplietošanas telpas, gan visu istabiņas inventāru – antīku televizoru, stacionāro telefona aparātu, ledusskapi – var spriest, ka ārzemnieki šeit nav bieži viesi. Tomēr gultas veļa izskatās gandrīz tīra un ūdens dušā ir gandrīz karsts. Arī internets, atšķirībā no daudz smalkākās Mandalejas viesnīcas, šeit strādā, tāpēc cenšos uz ātru roku ielikt vismaz vienu bloga ierakstu. Jāatzīst, ka drusku aizraujos, kā jau reizēs, kad pēc dažu dienu pauzes tiek pie interneta.

Ielās izeju ap pusčetriem, mans plāns ir aizstaigāt līdz Botāniskajam dārzam, ko vietējie slavē. Kartē zaļais laukums izskatījās diezgan tuvu, bet, kad palūdzu maps.me sarēķināt maršrutu, izrādās, ka jāčāpo veseli pieci kilometri. Takši, no kuriem Mandalejā nevar vien atkauties, šeit nerādās. Kamēr aizsoļoju galā, ir mirklītis pirms pieciem. Dārzu slēdz sešos. Un par ieejas biļeti prasa 5 USD. Apelējot pie fakta, ka līdz slēgšanai atlikusi viena stunda, mēģinu sarunāt, lai man pārdod vietējā biļeti, kas maksā 70 centus, vai vismaz importa bērnu biļeti, kas maksā 3 USD. Ne par ko, kontroliere ir nelokāma. Esmu pieaudzis ārzemnieks, tur nekas nav maināms. Brīdi apsveru domu neiet iekšā vispār, tomēr žēl garā ceļa, ko esmu nogājusi. Labi, stunda arī nav maz, lai notiek!

Ašā solī dodos dārzā. Sākumā sagaida krāsainas lauvmutīšu, petūniju un kliņģerīšu dobes, pie kurām priecīgi fotografējas mūki. Tālāk var aplūkot dažādas koku un krūmu sugas, pārakmeņojušos kokus un iziet purva taku. Jāsaka, ka no purviem gan šie neko nesaprot – tas nav purvs, bet kaut kādi skapji brikšņi. Toties bambusu audzes gan šeit varenas – posmainie stumbri stiepjas vismaz metrus divdesmit virs galvas – iespaidīgs skats! Brīdī, kad staigāju gar augļu dārzu, pamanu zemē čiekuru. Īstu čiekuru! Tieši šorīt man bija uznākušas priežu ilgas. Ticiet man, kad ilgāku laiku acis skata vien palmas un lapas, tā gribas redzēt vienu kārtīgu skujeni. Paceļu čiekuru un, virpinādama to pirkstos, eju tālāk. Drīz jau ieraugu arī pašas priedes. Visdrīzāk, nevis priedes, bet kaut ko ciedrveidīgu, bet skujenis paliek skujenis. Apčamdu brūnos, zvīņainos stumbrus un ar visām savām iesnām jūtu mājīgo sveķu smaržu. Vēlajam laikam ir arī kāds pluss – šeit ir pilnīgs miers un klusums, esmu viena pati mežā. Un bieži šādu sajūtu Āzijā nenoķersi.

Lai arī dārzs ir vaļā līdz sešiem, daļa ēku aizveras jau piecos, kad darbiniekiem beidzas darba laiks. Zinu, ka tauriņu muzejs ir slēgts, bet ceru, ka varēšu vismaz aplūkot pie tā augošās orhidejas. Jā, vārtiņi ir vaļā, sargs man neko nesaka un varu ieslīgt orhideju puskrēslā. Šīs nav manas mīļākās puķes, tomēr to skaistumam grūti pretoties – klīstu starp raibajām ziedu formām, cenšoties daļu skaistuma paņemt līdzi fotogrāfijās.

Pēc orhidejām esmu pavisam apmierināta ar dzīvi un jūtos lieti iztērējusi piecus dolārus. Šo botānisko dārzu, protams, nesalīdzināt ar grandiem Singapūrā vai Melburnā, bet, ņemot vērā vietu un apstākļus, tas ir gana iespaidīgs.

No dārza izeju pa ziemeļu vārtiem un dodos atpakaļ uz relatīvi lielo ceļu, kur ceru noķert kādu transportu. Lai tiktu līdz ceļam, sanāk iet gar botāniskā dārza sētu, pie kuras pulcējas jaunieši ar motocikliem un alkoholu. Tradicionālākā kombinācija ir divi džeki, viens mocis un viens viskijam līdzīgs dzēriens.

Nonākusi līdz asfaltam, soļoju centra virzienā, vienlaikus vērojot, vai nebrauks kāds buss vai taksis. Kā par spīti, nekas nenāk. Kursē vien privāti auto un motocikli, bet tos man bail balsot, kas zina, noķeršu vēl kādu šoferi ar viskija pudeli ribās. Tā kā jau ir pavisam tumšs, ieslēdzu mobilā telefona lukturīša aplikāciju un soļoju uz priekšu. Godīgi sakot, šis ir nejauks pārgājiens. Ceļa mala ir pavisam šaura, ik no stūra lien ārā kāds suns, apkārt līgojas vientuļi vīriņi. Nevarētu teikt, ka ir bail, bet neomulīgi gan. Lai gan biju domājusi, ka atpakaļceļu, ja nāksies to mērot kājām, neiešu caur pusgraustu rajonu, tagad esmu priecīga nogriezties ielā uz to. Vismaz tur nav mašīnu un suņus pieskata cilvēki. Vēl tikai šaura taka gar grāvi, tad esmu atpakaļ pilsētas dzīvajā daļā.

Kad nervi atslābst, ierūcas vēders. Netālu no viesnīcas ieraugu ielas malā vīru cepam plāceņpankūkas, nezinu, kā latviski sauc “nān”. Ideāli, tā nav vietējā pārtika, kuru joprojām nekārojas, tomēr nav arī no smalkā gala, attiecīgi nebūs dārgi. Par gaļas mērcīti un diviem maizes plāceņiem samaksāju drusku vairāk nekā 1 eiro, burvīgas vakariņas! Šī ir indiešu ēstuve, un ceru, ka ēdiens Indijā garšos tikpat labi kā šis. Lai gan bieži vien nācies novērot, ka noteiktas valsts ēdiens ārpus šīs valsts un pašā valstī mēdz radikāli atšķirties.

Viesnīcā ar baudu noauju kājas un izstiepjos gultā. Sāku rakties atmiņā – vai šajā ceļojumā esmu bijusi viena istabiņā. Beidzot atceros Kambodžas atvadu mītni, bet par gluži privātu to palikšanu tomēr nevar uzskatīt – deķu aizkari un šķirbainās sienas neļāva, piemēram, staigāt apkārt plikam pēc dušas. Šeit var darīt visu, kas ienāk prātā, un tas ir tik jauki!

2017. gada 1. februāris, 84. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 10 eur

Proviants – 1 eur

Transports – 2 eur

Atrakcijas – 5 eur

Kopā – 18 eur

Bilance: – 323 eur