Velo modelis

Sāk dziedāt gaiļi, bļaut bērni, rūkt moči. Viss liecina, ka Banlunga ir pamodusies. Ieskatos telefonā – drusku pāri sešiem. Kambodžā cilvēki diezgan agri iet gulēt un attiecīgi agri arī ceļas. Es vēl kā nebūt nomoku pāris stundas, tad arī slejos augšā. Auksta duša, augļi ar musli – varen veselīgs dienas sākums.

Dodos uz pilsētu atrast velosipēdu. Arī dienas gaismā šī vieta nav nekāda skaistule, bet drusku labāk nekā vakar te izskatās. Velosipēdu īres vietu atrodu pēc garākas pastaigas. Aptuveni desmit gadus veca meitene palīdz iztulkot pieaugušajiem manu vēlmi. Vienojamies par riteņa nomu uz divām dienām par 4 USD. Iesākumā šie grib ķīlā pasi, bet es neesmu ar mieru šķirties no tās, tad nu paliekam pie 6 USD, ko viņi man atdos, kad atvedīšu zirgu atpakaļ.

Ritenis gan ir tāds kāds ir, pie priekšējā rata kaut kāda detaļa viegli strīķējas, ātri braucot rats met glītus astotniekus, bet uz priekšu tikt var. Izbraucu ārā no pilsētas un stūrēju viena ūdenskrituma virzienā. Atšķirībā no Siem Reap, šeit ir kalnains apvidus, attiecīgi lejup no kalna var lidot, ausīm plīvojot vējā, augšupceļš parasti beidzas ar stumšanu.

Kad ierodos vietā, kur teorētiski vajadzētu būt ūdenskritumam, ieraugu dambi un neko citu. Cerībā, ka ūdenskritums varbūt būs dambja iztekas pusē, nobraucu līdz tai, bet tur redzu tikai dambja tehniskās ēkas un vietējos, kas šejienes betona kanālos mazgā drēbes un mazgājas paši. Mēģinu piebraukt upītei no otras puses – bez rezultātiem. Atgriežos izejas punktā un sāku pētīt maršrutu uz nākamo vietu. Navigācija vedina pa labi, bet man velk pa kreisi. Protams, braucu pa kreisi. Kas tad tas – pēc pārdesmit metriem ieraugu vēl vienu zemes ceļu – tam jābūt īstajam. Kā tad, pabraucu vien dažsimts metrus, tad ieraugu iemītu taciņu un apstājoties dzirdu ūdens šalkšanu. Dodos iekšā džungārijā ar visu velodraugu, vados pēc ūdens skaņām. Pa ceļam satieku divus puišeļus, kas uz manu jautājumu “waterfall” noskatās lielām acīm un ne visai draudzīgi. Labi, meklēšu pati. Drīz vien esmu vietā, kur ūdens gāžas lejup. Neko diži redzēt nevar, bet vismaz laba sajūta, ka esmu atradusi to sasodīto ūdenskritumu. Lai nonāktu pie tā lejas pusē, jābrien pa šauru džungļu taciņu, ko man ne visai gribas darīt, tāpat kā atstāt velosipēdu. Uzmetu kritumam aci pa koku šķirbu un stūrēju tālāk.

Vakardien man francūzis vēstīja, ka šis būšot viens burvīgs izbrauciens caur maziem vietējo ciematiņiem. Brauciens ir ne tikai burvīgs, bet arī ļoti kalnains un bedrains. Šķiet, pirmo reizi esmu Āzijā viena pati uz kādu pusstundu. Stumju savu riteni augšup un prātoju, pēc cik ilga laika mani kāds atrastu, ja es mēģinātu no karstuma noģībt. Nolemju labāk neģībt. Vispār es nemēdzu ģībt, bet kādas tik jocīgas domas nenāk prātā, stumjot velosipēdu pa saules nokaitētu Kambodžas lauku ceļu. Ik pa laikam nobildēju savu draugu – šodien velosipēds man ir fotomodeļa lomā.

Vienā brīdī tomēr mana iespēja noģībt vientulībā izgaist pavisam – esmu nonākusi Cūku ciemā. Arī pārāk tīrs te nav, bet nodēvēju to savā prātā šādi, jo viss ciemats ir cūku pils. Lielas, melnas cūku mammas ierakušās dubļos, cenšas rast kādu veldzi, bet mazi, dažādu krāsu sivēntiņi cenšas izlauzties pie pupiem. Krietns bariņš sivēnu un pusaudžu vienkārši drasē pa ielām un māju apakšām. Arī šeit, līdzīgi kā daudzviet Kambodžā, mājas celtas uz pāļiem, lai bez bēdu pārdzīvotu lietus sezonu.

Kad beidzot ieraugu asfaltu, atviegloti uzelpoju. Ceļš iesākumā ved lejup un es attīstu tādu ātrumu, ka gandrīz apdzenu motorollerus. Galvenā raize – ka tik cepure neaizlido pa gaisu. Jā, arī bremzes šim aparātam nav pašas asākās, bet vajadzības gadījumā samazināt ātrumu var.

Netālu no pilsētas nogriežos pa kreisi un braucu aplūkot Boeung Yeak Laom ezeriņu. Ceļš ved lejup un lejup. Pie sevis domāju, ka būtu ideāli atrast kādu citu atpakaļceļu, lai nav tas pats ceļš jāmēro atpakaļ. Piebraucot pie ezera, kartē ir divas norādes – ieeja (par maksu) un sānu ceļš (izvairīties no maksāšanas). Varat divreiz minēt, pa kuru ceļu es aizbraucu. Esmu jau gandrīz tikusi līdz ezeram, kad izdzirdu aiz muguras moča skaņas un uzrunu skaidrā angļu valodā. Kāds ārzemnieks, kas acīmredzot šeit strādā, laipni norāda, ka ieeja esot citviet, par to ir jāmaksā un ritenis esot jānovieto stāvvietā. Es izliekos, ka neesmu pamanījusi ieeju, viņš izliekas, ka man tic. Viss labi. Pie reizes apvaicājos, vai es varētu pēc tam pa taisno doties uz pilsētu  no otras ezera puses. To viņš nevarot atļaut. Jāteic, ka viņa argumenti ir diezgan pārliecinoši. Centrālā taka un tās tuvējā apkaime ir atmīnēta, bet pārējā teritorijā joprojām esot pilns ar nesprāgušu munīciju. Kad viņi ejot izpētes gājienos, pa priekšu vienmēr tiekot sūtīts puisis ar metāla detektoru. “Un mēs nevaram atļaut jums kaut kur uzsprāgt gaisā”, viņš rezumē. Atbildu, ka šāda iespēja nekādā ziņā neietilpt arī manos plānos, samaksāju ieeju un šķiramies kā draugi.

Ezera ūdens ir tīrs, tajā mirkt kaudzīte vietējo, šodien ir svētdiena. Lielākā daļa vietējo nelielās nojumēs sarīkojuši pikniku – ēd, dzer, klausās mūziku. Apkārt ezeram iet taka – manā skatījumā tā obligāti jāizstaigā. Izskatās, ka esmu vienīgā, kas tā domā. Kolīdz tieku garām piknika nojumēm, esmu viena. Gandrīz. Pāris metrus pirms manis taku šķērso sarkanbrūna čūska ar melnām strīpiņām, paguvu vien asti nobildēt.

Turpinu ceļu, tagad uz čaukstināšanos krūmos raugoties ar lielāku vērību. Uz augšu labāk neskatos vispār. Pēc minūtēm desmit ceļmalā pazūd vēl viena, šoreiz melna čūska. Ok, varēšu ziņot uzraugiem, ka ar dzīvo radību šajā vietā viss ir vislabākajā kārtībā. Video ir draņķīgs, bet tas nav jāskatās, jāklausās apkaimes skaņa – man tā atgādina sabojājušos signalizāciju.

Ak, cik skaņas ir cilvēku balsis un cik patīkami ritmi šai vietējai mūzikai – priecājos atkal nonākt cilvēku pilnākā vietā. Noknipsēju vēl pāris kadrus un dodos atpakaļ. Kad stumjos vienā no kalniem, pamanu ārzemnieci soļojam pretim. Starp citu, vietējie faktiski nemēdz pārvietoties ar kājām, iespējams, tāpēc viņiem šķiet kārtības lieta visu laiku uzmākties ar tuktukiem un citiem braucamajiem. Manas aizdomas apstiprinās – tā ir vācu meitene, ar kuru kopā braucām šurp. “Vai tev arī šķiet, ka mēs esam vienīgie ārzemnieki šajā miestā”, viņa prasa un man teju vai jāpiekrīt. Šis noteikti nav tūristu iecienītākais galamērķis. Vāciete arī pastāsta, ka bijusi pie dažiem ūdenskritumiem, citi esot bijuši skaisti, daži nu tā. Iesākumā biju cerējusi jau šodien aizbraukt vēl līdz pārītim kritumu, bet jūtu, ka mani spēki ir galā.

Pilsētā iebraucu tirgū, nopērku līdzņemamās pusdienas un braucu uz “mājām”. Paēdusi cenšos mirkli pasnaust. Viegli tas nav, jo apkārt nemitīgi kliedz bērni un skan citi sadzīves trokšņi. Bet kā nebūt atgūstos un esmu gatava vakara cēlienam – rakstīšanai. Ar nepatiku konstatēju, ka drusku skrāpējas kakls, laikam tie šķaudošie cilvēki un nebeidzamie kondicionieri būs arī man ko nodarījuši. Izvelku no somas citronzāli un eikaliptu lapas, ko esmu saplūkusi “nenoskārstai vajadzībai”, un cenšos uzņemt pēc iespējas vairāk tējas un ūdens. Cerams, līdzēs.

2016. gada 18. decembris, 39. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 7 eur

Proviants – 2 eur

Transports – 2 eur

Atrakcijas – 2 eur

Kopā – 13 eur

Bilance: – 284 eur