Kafija un motorollers

Izdzirdējusi, ka mans istabas biedrs, ASV dzīvojošais šrilankietis kādam pa telefonu sola, ka tūlīt būs pilsētā, izmantoju iespēju un uzprasos kamanās. Jā, “no problem”. Pagaidu, kamēr Čerans veic savus rīta rituālus un drīz vien jau sēžam “zirgā” un braucam uz centru. Nolemjam arī ieturēt kopā brokastis, tieku pie super garšīga kapučīno un nolemju šodienu veltīt manai bijušai kolēģītei Agnesei Laubergai – Laukenbergai, kas bija vēlējusi iedzert labu kafiju. Priekā!

Pēc brokastīm atrisinu pāris tehniskos jautājumus, tad, ne bez zināma stresa, iesoļoju vienā no daudzajām motorolleru īres vietām. Šeit visas apskates vietas atrodas pilsētas tuvumā, tomēr ne tik tuvu, lai varētu aizstaigāt kājām. Galu galā – agrāk vai vēlāk man vajadzēs atkal sēsties tai elles mašīnai mugurā, ja vien negribu arī turpmāk tērēties super dārgām ekskursijām.

Nokaulēju baltu zirgu par 500 naudiņām (13 eiro) uz 3 dienām. Mirklīti patrenējos viņu pagalmā un tad, domās pārmetusi krustu, izbraucu uz ceļa. Šeit, salīdzinoši ar Bangkoku un Čangmaju, ir pavisam mierīgi, īstā vieta, kur atsākt vingrināšanos. Apzinos, ka braucu briesmīgi, bet domās pie sevis atkārtoju naktsmāju saimnieka sniegto padomu – “Just take it slowly, men”.

Tā nu lēnītēm aizripinos līdz pirmajam šejienes apskates objektam – plaisām zemē, kuras izveidojusi 2008. gada zemestrīce. Vietējie ap plaisām izveidojuši nelielu pārgājienu taku, var apskatīt vietējos augus un man palaimējās satikt arī mazu ķirzaciņu.

Kad nonāku atpakaļ takas sākuma punktā, kur var nogaršot hibisku (?) dzērienu, redzu pieskrienam izmisušu pārīti, kas cenšas ieskaidrot pārdevējam, ka vēlas nepagatavotus rīsus. Tomēr viņi to dara tik satraukti, ka nabaga cilvēks neko nesaprot. Piesakos par tulku un ar mēmajā šovā gūtajām iemaņām pārtulkoju vajadzību. Visiem viss skaidrs. Vīrs aizjož pēc rīsiem un pēc brīža jaunieši var iegremdēt tajos mobilo tālruni un fotoaparātu. Džeks paslīdējis pie ūdenskrituma un ar visiem “dārgumiem” iemaucies ūdenī. Jācer, ka rīsi palīdzēs izvilkt mitrumu. Patiešām jūtu līdzi, jo vēl nesenā atmiņā pašas dzīve bez telefona.

Kad nonāku pie ūdenskrituma, eju pavisam lēnām un prātīgi. Lai redzētu pašu kritumu, mazs gabaliņš jāpabrien pa ūdeni un šejienes akmeņi ir patiešām slideni. Tomēr tieku cauri sveikā, nobildēju ūdeni gāžamies un jauniešus lecam no klints. Vēl pēc maza gabaliņa var paieties pa bambusu taku un pavērot, kā vietējie novāc rīsu ražu. Kā? Ar trimeriem!

Pēdējais šodienas pieturas punkts ir Pai kanjons – tā ir populāra vieta, kur vērot saulrietu. Es ierodos drusku pirms, apskatu, ko var apskatīt un laicīgi dodos atpakaļ. Pirmkārt, negribu braukt kopā ar visu transporta “varzu” un, otrkārt, negribu braukt tumsā.

Pilsētā nonāku vēl pa gaismu, piesēžu uz vienu gardu zupiņu un tad dodos meklēt savu “resortu”. Aplūkoju kartē aptuvenas norādes un sāku braukt. Nu jau krēsla ir pavisam bieza, ceru pa to vēl nonākt galā. Kādā ielas galā saminstinos, uz kuru pusi braukt, bet mani ātrāk domāt motivē suņi, kas riedami skrien pakaļ. Ā, pofig, ka tik kaut kur prom. Veicu vairākus pagriezienus uz dullo, bet tāpat nonāku tieši pie savām namdurvīm. Aleluja!

Piesēžos, lai sāktu šo ierakstu, kad Feisbukā atskrien ziņa no Čerana – ko dari, vai negribi pievienoties vakarēšanā ar vēl dažiem ļaudīm. Saku, ka doma laba, bet nekur nekustēšu, kamēr nepabeigšu šodienas ierakstu, negribu iedzīvoties parādos. “No worries”, šis atbild. Nure, ieraksts galā, esmu nopelnījusi vakaru.

2016. gada 21. novembris, 12. diena

Izdevumi:

Nakšņošana – 4 eur

Proviants – 10 eur

Transports –  5 eur

Kopā – 19 eur

Bilance: – 162 eur