Cietumnieču masāža, dejas mandala un Elena

Kādu dienu, ejot pa Čangmajas ielām, netīšām gāju gar vietu, kurā Taizemes masāžu veic bijušās cietumnieces. Nodomāju, ka interesants koncepts, un gāju tālāk. Vakar, klīstot ar Hariju pa šo pašu reģionu, tiku pie informācijas, ka tieši šajā vietā viņš izmantojis manu savulaik sūtīto atbalstu un esot bijis dikti labi. Kad Harijs tā pasaka, tad nu es arī atceros, ka šo lietu viņš tika jau rakstījis man vēstulē, bet biju to veiksmīgi aizmirsusi. Doma tāda – lai cietumnieces pēc soda izciešanas nepaliktu bez iztikas līdzekļiem, viņām cietumā ir iespēja apgūt masāžas amatu un jau sākt to praktizēt, tādējādi iekrājot starta kapitālu “jaunai dzīvei”, kā arī apgūtais palīdz nodrošināt iztiku arī turpmāk.

Nure, un šajās dienās man tieši ienācās atbalsts no Leona Palina ar uzdevumu izbaudīt kārtīgu Taizemes masāžu. Tad nu skaidrs, ka jāiet tieši pie bijušajām cietumniecēm. Man paveicas – meitenes ir gatavas mani ņurcīt bez iepriekšēja pieraksta. Viena meitene nomazgā kājas, tad tieku ievesta masāžas zālē, kurā ir desmit kušetes. Uz vairuma no tām jau guļ kāds upuris. Tad tev “atņem” drēbes, iedod uzvilkt dabīga materiāla pidžamiņu un process var sākties.

Sākumā masiere ķeras pie pēdām, lēnam pāriet uz kājām, pēc tam seko rokas un visbeidzot kopēja ķermeņa lauzīšana un mīcīšana. Nekad iepriekš neesmu šādu masāžu piedzīvojusi, tāpēc notiekošais ir vienlaikus interesants un patīkams. Masiere strādā ar visu savu ķermeni, ļoti daudz tiek lietoti roku augšdelmi. Brīžam arī pašam pacientam jāpiedalās procesā, kad ķermenis tiek stiepts kādā virzienā, brīžam var gulēt un atslābināties. Savulaik esmu mācījusies masāžu Rīgā un mūsu klasiskā pieeja ir pilnīgi citādāka. Katrā ziņā nospriedu, ka šito joku gribēšu vēl kādu reizi atkārtot. Tā kā, Leon, sirsnīgais paldies no kušetītes! 🙂 Lai arī pašam izdodas nonākt Āzijā un to kādreiz izbaudīt!

Ar jaunu sparu dodos pastaigā pa pilsētu un apskatu vēl dažus tempļus, kas vakarnakt bija ciet. Pēc vakardienas svētku vakariņām brokastis galīgi negribējās un tieši pirms masāžas ēst nav prāta darbs, tāpēc esmu novilkusi līdz vēlai pēcpusdienai bez ēšanas vispār, bet nu tas ir jāmaina. Izrādās, ka tieši blakus mūsu hostelim esošajā tirdziņā, kurā iegrābos ar kariju, ēdienu piedāvā kovbojmeitene. Viņas cūkgaļa esot tik laba, ka pat pasaulslavens kulinārijas guru, kura vārdu, protams, esmu aizmirsusi (Harij, kā to vīrieti sauca?), Čangmajā mielojies tieši šeit. Tad nu man arī jāpagaršo. Pasūtu cūkgaļu ar rīsiem un olu. Porcija nav liela, bet ēdiens tiešām ir labs. Rekur arī pati saimniece.

Tad aši pārģērbjos un esmu gatava “randiņam” – jau pavisam drīz satikšu Elenu, amerikāņu meiteni, ar kuru iepazinos Antarktīdas braucienā. Viņa ir galvenais iemesls, kāpēc devos uz Taizemes ziemeļiem, nevis dienvidiem. Elena ilgu laiku dzīvojusi Honkongā, bet pēdējos mēnešus pārcēlusies uz Taizemi un strādā par brīvprātīgo vienā no šejienes jogas ašramiem.

Arī satikšanos esam sarunājušas jogas centrā, lai aizietu uz kopīgu nodarbību. Es esmu klāt pirmā, bet pēc dažām minūtēm starp zaļajām lapām parādās Elena. “Nevar būt, Zane, un bez dzeltenās jakas”, viņa smejoties saka un mēs apkampjamies. Jā, šī ir pavisam citādāka vide nekā tā, kurā satikāmies iepriekšējo reizi. Sākam jau trīt mēles un stāstīt, ko nu kura sadarījusi, kad jāiet uz nodarbību.

Vilks, izrādās tā nav joga, bet kaut kāda dejas mandala. Jūs jau zināt kā man ir ar to dejošanu. Bet nu projām jau neskries. Viss tomēr izrādās diezgan vienkārši – jāieklausās ķermenī, kustoties savā veidā un ātrumā. Sākumā mūzika ir lēna, bet drīz vien iet vaļā tāda elektronika, ka prieks. Ik pa laikam pašķielēju uz Elenu un pie sevis domāju, ka par nodarbībā samaksāto naudu mēs labāk uz klubu būtu aizgājušas – tur skan tieši tas pats. Tomēr kaut kādā brīdī aptveru, ka man notiekošais ļoti patīk. Es atkal esmu maza meitene, kas dejo viena pati mājās, kad neviens neskatās. Saka jau, ka vienmēr tā vajagot dejot, it kā neviens neredzētu, bet parasti neizdodas. Man vispār ķermenis pārsvarā gadījumu ir tikai vieta, kur uzstutēt galvu, bet šovakar tas ir citādāk. Masāžā izstieptais un dejā izlocītais rumpis jūtas nonācis uzmanības centrā, par ko ir pavisam priecīgs. Laikam vajadzēs vairāk ar šo draudzēties.

Tādas lunkanas izslīdam atpakaļ ielās un dodamies meklēt vietu, kur kaut ko iegrauzt un pats galvenais – izrunāties. Es vēl neesmu bijusi dienvidu pusē, bet tā kā Elena kādreiz palikusi tieši šajā rajonā, viņa zina labākās vietas. Paņemam tirgū suši, kokosriekstu un saldumus, un esam gatavas vakarēšanai. Izstāstām viena otrai, kurus Antarktīdas biedrus esam pēc kuģa satikušas, man pat sanāk veseli deviņi. Elena apciemojusi japānieti Hitomi un gandrīz Dunkanu, tomēr pēdējā brīdī abu plāni mainījušies. Kad runājamais izrunāts, sākam soļot māju virzienā, abas paliekam diezgan netālu. Elena, atšķirībā no manis, pieradusi celties sešos no rīta, tāpēc viņai jau ir žāva līdz ausīm. Mans vakars gan vēl drusku turpinās kopā ar hosteļa jauniešiem. It kā jau manā vecumā vajadzētu prasties, bet ne gribas, ne sanāk. Galu galā, man ir labs paraugs – Dunkans ;).

2016. gada 19. novembris, 10. diena

Izdevumi:

Nakšņošana – 5 eur

Proviants – 6 eur

Transports – 1 eur

Citi – 12 eur

Kopā – 24 eur

Bilance: – 174 eur