Nākamais ceļojums: Āzijā līdz martam

Stāvu otrajā stāvā un skatos pa logu. Es vēl neesmu aizbrauksi, bet man jau pietrūkst sniegotais priežu mežs, dūmu smarža un biezpiens ledusskapī. Aizeju līdz piemājas vienīgajam pakalnam un kādu laiku veros ainavā, it kā ilgāk skatoties varētu kādu sajūtu sauju paņemt līdzi. Ziemā nekas nepaliek nepamanīts, šobrīd es brīnos par stirnu pēdu rakstiem, drīz viņas ar aizdomām vērsies manējās.

Ar katru reizi aizvien mazāk gribas aizbraukt. Tas nenozīmē, ka negribas braukt. Gribas. Bet gribas arī palikt. Pats saproti savu sajūtu bezjēdzību – nevar vienlaikus būt gan mājās, gan ceļā, bet pamazītēm šis izjūtu balanss mainās. Kādreiz nevarēju sagaidīt izbraukšanas dienu, tagad pat nezinu, vai īsti to gaidu.

Turpmākos mēnešus, līdz martam, esmu iecerējusi pavadīt Āzijā. Plāns? Rīt nolaižos Taizemes galvaspilsētā Bangkokā, pavadu šai valstī “visa on arrival” atvēlētās divas nedēļas, tad laižos uz Kambodžu. Biļetes jau ir nopirktas, lai varētu taizemiešiem uzradīt kādu pierādījumu izlidošanai no valsts, ja viņi iedomātos tādu paprasīt. Tad Kambodžai ir mēnesis, brīnumainā kārtā jau esmu tikusi pie e-vīzas, redzēs, vai šī valsts būs tāda, kurā būs vēlme dzīvoties mēnesi. Pēc tam iecerētais maršruts vedīs uz Laosu un pēc tam uz Mjanmu (iespējams, caur Taizemi). Un pēc tam redzēs – varbūt būs pienācis laiks doties mājup, varbūt iznāks aizdoties vēl uz kādu valsti kaimiņos. Lai gan jūs jau zināt, kā man veicas ar plāniem un to realizēšanu. Tikpat labi pēc mēneša būšu kaut kur pavisam citur, galīgi ne Āzijā.

Īso izbraucienu laikā negribēju Jūs tramdīt ar finansu jautājumiem, bet tagad, kad atkal iesācies “ilgais ceļš”, 20 eiro projekts jeb vienas dienas sponsorēšanas iespēja atkal ir vaļā. Ilgi domāju, vai Āzijai par godu nevajadzētu šo dienas slieksni samazināt, tomēr vienkāršības labad nolēmu palikt pie tiem pašiem 20 eiro. Vismaz iesākumā šī summa nebūs diži mazāka, esmu norezervējusi hosteli par 13 eiro, nāks klāt vīzas, transports, ēšana. Tikai kāds lūgums – ja jūs varētu vairāk piedomāt pie uzdevumiem, būtu nenormāli forši. Atgādināšu sākotnējo ideju: jūs uzsaucat man vienu dienu, veltot dienas budžetu, un uzdodat uzdevumu, kas man šai dienā jāpaveic. Protams, ja tas ir kaut kas pārāk traks, es paturu tiesības nepieņemt naudu un atteikties no uzdevuma, bet iepriekšējā ceļojumā jūs bijāt pārāk saudzīgi – man pamatā bija jāēd, jādzer vai jāsūta pastkartes. Tas, protams, bija varen jauki, bet nu šoreiz gribētos dzirdēt kādas dullākas izdarības, labi? Tātad, pieņemu pasūtījumus sākot no rītdienas līdz marta vidum. Jau iepriekš pateicos! :). Un, jā, esmu pa šo gadu iepazinusies ar daudziem no jums, ar jūsu dzīvesstāstiem un situāciju. Ja jums pašiem iet čābīgi, tad mani atbalstīt nedrīkst, tiešām. Ja jums šāda nevaldāma vēlme uznāk, vienkārši atsūtiet e-pastu, ka vēlat labu ceļavēju un “that’s it”. Sarunāts?

Nu tad laižam!