No rīta visas nakts bailes šķiet sireālas, pasaulē ir parādījusies gaisma, rosība un drošība. Parādījušies ir arī citi tūristi, kādi simts. Un es nepārspīlēju. Saprotu, ka man nav izredžu iespraukties starp laivu mudžekli, lai nopeldētos, un, ieturējusi kaut ko attāli līdzīgu brokastīm – divas bulciņas ar ūdeni, dodos ceļā.
Pavisam drīz nonāku pie gājēju trošu tiltiņa pār Gauju, kurš izskatās pavisam glīts, tikai kāds tā galā ar krāsu uzpūtis joku, lai neejot, esot bīstami. Ap tilta vidu parādās daži ielūzuši dēlīši un man sāk rasties pamatotas aizdomas, ka tas tomēr nebija joks. Bet nu atpakaļ jau neies. Pavisam traki ir otrā galā, kur vienā vietā palicis tikai pavisam plāns dēļu slānītis – mani no lejas ar padomiem vada makšķernieks, kurš arī pirms mirkļa veicis šo pašu maršrutu, jo domājis, ka uzraksts nav nopietni ņemams.
Tālāk ceļš ved bez īpašiem pārsteigumiem, ja nu vienīgi par tādu var uzskatīt legingus – no rīta šķita, ka tos uzvilkt ir laba doma. Nelaime tāda, ka arī dunduriem tā šķiet laba doma un šie priecīgi klūp stilbos. Drīz vairs neatšķiru, kurā vietā sāp vecais kodums un kur šobrīd piezīdies kārtējais lidotājs.
Un ir vēl kāda ķeza – ūdens beidzies. Jau sāku apsvērt, kurās mājās iet to prasīt, kad pamanu vienu velosipēdistu mazu gabaliņu pirms manis apstājamies, nometam riteni un ar ūdens pudeli pazūdam krūmos. Visticamāk, viņš negrasās ievākt urīna analīzes, tāpēc tur jābūt iespējai tik pie ūdens. Kā tad – avotiņš nāk pa trubu šņākdams! Sadzeros, uzpildos un slāju tālāk.
Tagad, kad slāpes remdinātas, sāk pa galvu dzīvoties domas par kafiju un kaut ko ēdamu. Atkal kā uz pasūtījumu ceļa gala iznirst krodziņš – tur var dabūt visu iepriekšminēto, nogaršot vietējo alu un vēl internetu. Tad nu iestrēgstu krodziņā, ieliekot iepriekšējo ierakstu, lai jūs par visu notiekošo būtu lietas kursā, kas svarīgi, jo mēdz ietekmēt manus maršruta līkločus.
Tālāk ceļš ved uz Priekuļiem – tur joprojām visu ko selekcionē, kā liecina ceļmalas lauki. Vienā ieraugu zirņus augam un nošķinu pāris saujas, ceru, ka nebūšu noēdusi selekcionāriem īpaši retu zorti.
Šajā vietā mani visvairāk iepriecina namiņš, kura priecīgo ideju varētu pārņemt arī citas skumīgas ēkas.
Priekuļos uzpildos veikalā un uzsāku ceļu uz Bērzkrogu. Iesākumā ceļš iet patīkamā leņķī lejup, bet drīz vien sākas pamatīgs kāpiens kalnup. Kamēr augšā tiek atvilkta elpa, ir iespēja iepazīties ar Ģūģeru 8. – 12. gadsimta līdzeno kapulauku un dažiem vēstures faktiem. Pa ceļam iegriežos mājās, kur dzīvo viens no maniem labajiem ceļojuma gariņiem, kurš šobrīd gan izgājis, bet vismaz simbolisku sveicienu varu nodot. Cilvēki šai vietā ir neticami laipni, kaimiņi piedāvā kafiju, apvaicājas, vai būs kur palikt pa nakti.
Šonakt būs. Tā ir labā ziņa. Ne tik labā – līdz turienei vēl kilometri 10. Iesākumā turos braši, bet dažus kilometrus pirms Bērzkroga mana apņemšanās sagurst un roka paceļas balsošanas režīmā. Drīz piebremzē Raivo, kura auto uz katra pakalna jāpiestartē no jauna, bet balsotai mašīnai panelī neskatās. Raivo mani izlaiž jau uz Vecpiebalgas ceļa – tagad atlicis vēl 4 km pa asfaltu un kādi trīs pa grunti. Tā kā sāk līņāt, tupinu stopēt. Lietus atmiekšķē arī šoferu sirdis un jau pēc pāris minūtēm tieku pie vizinātājiem, kas mani nogādā līdz nepieciešamajam pagriezienam. Uzvelku pretlietus jaku sev un mugursomai, un dodamies mērot pēdējo posmu pa lietu un zemes ceļu. Sagurums pamatīgs, bet prāts mierīgs – man ir laba sajūta par to, kas mani sagaidīs galamērķī. Vismaz jumts un siltums noteikti, pārējais šobrīd šķiet otršķirīgi.
