Nu jau vairāk nekā 10 gadus dzīvoju kaut kur starp Rīgu un Siguldu, tomēr uz pēdējo braucu diezgan reti. Kādreiz. Tagad, kopš esmu iedraudzējusies ar vienu no šīs pilsētas pamatiedzīvotājiem, man Sigulda vairs nešķiet tikai tūristu atrakcija, bet gan brīvdienu pastaigām ideāli piemērota vieta netālu no mājām.
Arī šodien, par spīti laika draņķim, abas divas ar draudzeni dodamies pastaigā pa Gaujmalu. Drīz pēc visiem labi pazīstamā tilta šķērsošanas, kalnup ved ne tik labi zināms, salīdzinoši nesen izbūvēts serpentīna ceļš. Var jau joprojām izvēlēties arī koka kāpnītes, bet jāatzīst, ka jaunievedums vismaz man šķiet nedaudz jaukāks kalnā tikšanas veids.
Serpentīna ceļš noslēdzas starp Krimuldas pilsdrupām un gaisa vagoniņa staciju. Turpat blakus apskatāma arī Krimuldas muiža, diemžēl visai kopā brūkoša – daļa no Latvijas vēstures, kas gaida savu sakopšanas kārtu. Neviena netraucētas varam pabāzt degunu arī iekštelpās – tur sagaida slimnīcas smaciņa, ļoti dīvains audio stends, kuru mums tā arī neizdevās ieslēgt, un pāris stendi, kas vēsta par vietas vēsturi – senākiem un ne tik seniem laikiem.
Muižas apkaimē esošās, kādreiz tik dažādiem mērķiem izmantotās saimniecības ēkas, tagad lielākoties tapušas par dzīvokļiem. Pašā ciematā ir viegli sirreāla sajūta – it kā ejot pa filmu. Šeit sadzīvo ārkārtīgi jocīgs gadsimtu mikslis – senas laukakmeņu ēkas ar padomju kastēm un sarūsējušiem bērnu rotaļu dzelžiem. Ciematu noslēdz mazdārziņu rajons, kur iedzīvotāji sacenšas oriģinālākās siltumnīcas uzbūvēšanas konkursā.
Pēc tam civilizācija pazūd un mēs pa pielijušo mežu čāpojam tālāk. No ceļmalā nozāģētas lazdas salaužam ziedēt sākušos zarus, lai aiznestu pavasari arī uz mājām. Priecājamies, ka Gaujas Nacionālajā parkā jūtama darbīga noskaņa – visos kaktos top jaunas nojumes, norādes, soliņi, tiltiņi. Tas gan pilnībā neatņem dubļu brišanas prieku, bet kas gan tā par pastaigu, pēc kuras kājas sausas un tīras!
Pie Brūveriem kāpjam lejā, pa ceļam samīļojot vietējo Vella ģīmi, lai no Velnalas bristu atpakaļ vienā līmenī ar upi. Tur atklājas Piķenes kraujas smilšakmens atsegumi, kas gan nosegti ar dažnedažādām “dabas entuziastu” piemiņas veltēm. Tās redzot, man vienmēr nāk prātā karikatūra, kad vīrs ar sievu brauc pa Gauju laivā un abi skatās uz klintīm ar uzrakstiem. Vīrs žēli novelk: “Un tu man teici, ka dabas skaistums te ir neaprakstāms!”.
Šur tur no kraujas iztek pa avotam, aiznesdami sev līdzi daļu klints smilšu gaišuma, kas krasi izceļas uz pērno lapu un dubļu tumšā fona. Jā, runājot par krāsām! Pašlaik, kad daba ir drusku piemigusi, tik spilgti izceļas gaiši zaļais stumbru sūnu mētelis un tumšāk zaļais ašķu paklājs!
Mūsu mazais aplis ir kādus 8 – 10 km garš un ir kā radīts laiskai svētdienas pastaigai. Izpētām kartes un konstatējam, ka šeit vēl ir tik daudz pastaigu un velo taku – centīsimies apgūt tās līdz pavasarim, tad jau varēs iekarot tālāk no mājām esošus ceļus un neceļus. Vispār es šovasar gribu izstaigāt visādas Latvijas takas – kā var vērot http://dodies.lv/, jāpucē tik kedas!
Ak, un vēl dienas noslēguma prieciņš. Atveru pasta kasti – tur draugi atsūtījuši Latvijā ražotus pingvīnus, komplektā ar priecīgiem vēlējumiem! Paldies Dažādiem Zvēriem no Brīvības ielas! 🙂
Sentēvs
Sigulda ir jauka, tikai jānokāpj tuvāk pie Gaujas lejā, tur ir labi pastaigu maršruti. Ja iet pa upi uz augšu var aiziet pat līdz Līgatnei.