Sagriezusies pasaule

Dažreiz ir sajūta, ka šai blogā jāieraksta kaut kas pienākuma un formas pēc, jo tā pieklājas. Piemēram, man pieklātos uzrakstīt īsu un sirsnīgu pateicību par nedēļas vidū notikušo Pingvīna dzimšanas dienu. Bet, kaut kas traks. It kā es kādam pie bikts būtu nozvērējusi, ka šeit rakstīšu – patiesību, patiesību un tikai patiesību! Pirms rakstu tālāk, gribu uzsvērt – pasākums tiešām bija jauks un to arī jūs esat teikuši sociālajos tīklos. Visi, kas atnāca ciemos, mājās devās apmierināti, es tai skaitā, izjūtot sirsnīgu pateicību par Jūsu mīļajām dāvaniņām, labajiem vārdiem un finansiālo paldies Ulubelei.

Bet tomēr man gribas padalīties par šo nedēļu kopumā, sauciet to par “nost rakstīšanu”, “grēksūdzi” vai “vienkārši papļāpāšanu”.

Bet par visu pēc kārtas. Man jau sen bija sajūta, ka atgriežoties Latvijā, būs jāuztaisa viens pasākums, kurā es sasaucu kopā cilvēkus, kas mani atbalstījuši ceļošanas posmā – lai personīgi padalīties iespaidos, iepazītos dzīvē un pateiktu paldies. Nolēmu nosaukt šādu tikšanos par Pingvīna dzimšanas dienu.

Sapratusi, ka līdz 19. janvārim, kas pa īstam ir Pingvīna izdomāšanas diena, neko sarīkot nepaspēšu, uzšķīru kalendāru pāris nedēļas vēlāk un uz dullo izvēlējos 3. februāri. It kā 5. februārī man ir būtisks darba pasākums, bet tā organizēšanā viss rit (precizēsim, ritēja) pēc plāna, nospriedu, ka šie divi pasākumi mierīgi varēs līdzās pastāvēt. Arī kopumā darba plānojums izskatījās tā, ka šī nedēļa paies rimtos darbos.

Pienāca pirmdiena. Kopā ar pirmdienu atnāca arī Mērfijs. Tiem, kas nav strādājuši nosacīti radošo industriju aģentūrā (pie šīs grupas ne tik sen piederēju arī es), varu paskaidrot, ka viens no galvenajiem izaicinājumiem šādā darbā ir vienlaikus panākt vairāku klientu laimi. Protams, parasti izdodas saplānot visu tā, lai lielās lietas nesaskrietos. Bet dažreiz neizdodas. Kā, piemēram, šonedēļ. Pirmdien atkūst daži hibernējoši projekti un izrādās, ka arī ar plānotajām lietām ne gluži viss notiek kā pa sviestu. Skaidra lieta, ka par šo tēmu nevaru un nedrīkstu stāstīt sīkāk, darbs paliek darbs, bet tikai tā, fonam – darbā iet baigi karsti.

Nu nekas. Pirmdienas vakarā aizskrienu līdz Pingvīna norises vietai – vecajam Pulkvedim jeb jaunajai Pūcei, lai vēlreiz visu pārbaudītu un sarunātu – kur stāvēs ekrāni, kā strādā skaņa, kur liksim krēslus un tamlīdzīgi. Arī Kārlis Kazāks, apzinīgs kā vecs pulkvedis, stāv pie durvīm tieši norunātajā laikā un ir gatavs visu izmēģināt. Izrādās, ka uz vietas nav viens tehnisks štrunts ģitārai, bet sarunājam, ka uz trešdienu tas būs un viss būs kārtībā. Izdaru laikietilpīgāko darbu – salīmēju uz sienām lielformāta Antarktīdas fotogrāfijas, pārbaudām skaņu, kāds IT vadu guru saslēdz projektorus ķēdē, lai bilde vienlaikus iet uz diviem ekrāniem – viss strādā perfekti.
Arī otrdiena paiet spraigi – visa diena darba darbos, bet viss vakars – vēl slīpējot stāstāmo prezentāciju un veidojot kopēju ceļojuma bilžu izlasi, kuru, kā vienojāmies, palaidīsim fonā Kārļa mūzikas sadaļai.

No rīta uzvelku kleitu, sapērku kūkas, atrodu pēdējās datora pārejas un faktiski jūtos pasākumam gatava. Pa dienu gan par to nav jādomā, jo jākoncentrējas darbam, bet ap puspieciem sāku vīkšīties uz notikuma vietas pusi.

Te nu man jāpiemin, ka visa šī trakā perioda rezultātā, nolēmu, ka aicināšanas procesu taisīšu pavisam vienkāršu – nokomunicēšu pasākumu blogā un ielikšu sociālajos tīklos. Kas varēs un gribēs – atnāks! Apzvanīšanai vai cita veida personīgai komunikācijai man tiešām šoreizīt nebija laika (kļūda?). Arī FB eventu netaisīju, jo tā pieteikšanās rezultāti arī neatspoguļo realitāti (kļūda?). Lai ieturētu konsekvenci ar pērno gadu, ielūgumā ietagoju vai ierakstīju tāpat visus tos 120 cilvēkus, kas bija palīdzējuši Pingvīnam notikt, izņemot četrus cilvēkus, kuri bija lūguši saglabāt viņu anonimitāti attiecībā uz dalību operācijā, bet pārējiem bija vēsts, citēju: “aicināti visi, kas pirms gada turēja īkšķi, uzmundrināja ar labu vārdu un domām”.

Kāpēc šo stāstu? Īsi pirms izbraukšanas saņemu vēsti, ka viens no anonīmajiem cilvēkiem ir sabēdājies, ka nav uzaicināts personīgi un, iespējams, pat sabižojies. Un viņš man ieteica lieliskus padomus pašam pasākumam un vispār ir mīļš draugs. Ķeros pie klausules, lai šo lietu novērstu, bet otrā galā telefons izslēgts. Man ārkārtīgi nepatīk šādi pārpratumi uz līdzenas vietas un, protams, šāda ziņa manu vieglo pirms pasākuma uztraukumu nepadara mazāku.

Izbraucu no darba drusku vēlāk un, protams, iekuļos korķī. Normāli jau ietu kājām, bet desmit tortes ar kājām nepastiepsi. Tā nu ar pusstundas nokavēšanos, pussešos, esmu Pūcē. Sanesusi mantas, saprotu, ka tas, ko biju domājusi ieraudzīt, nesakrīt ar redzamo. Neieslīgšu detaļās, bet esmu radusi, ka stundu pirms pasākuma viss jau ir gatavs un organizatori iedzer kafiju. Kā pēc tam smējāmies ar saimnieci, tā esot vecās paaudzes iezīme. Tagad jaunieši visu sastiepj piecas minūtes pirms pasākuma, pilnīgā čillā kopā ar viesiem saslēdz vadus – un viss notiek.

Bet pagaidām man smiekli nenāk. Neglābjami tuvojas pasākuma sākums, bet, šķiet, ka iekārtošanas darbiem nav ne gala, ne malas. Mani visvairāk uztrauc tehnika (vienmēr) – cik nav būts pasākumos, kuros čarkst mikrofoni, neiet video vai pazūd skaņa – man gan tā nenotiks. Un, brīdī, kad beidzot ir laiks izmēģināt tehniku, uzminiet, kas notiek – tā neiet! Viss, kas pirmdien skanēja perfekti – šodien nestrādā! Štrunts, kas nepieciešams Kārļa ģitārai – nav!

Mērfijs sēž uz tumbas un vienkārši ierēc par mani. Pirmais iemels datora neskanēšanai tiek atrasts ātri – es pa tumsu un stresā, cenšoties iebāzt vadu, kas savieno datoru un pulti, iesākumā esmu trāpījusi blakus esošajā SD karšu slotā. Un – štepseļa metāla gals priecīgi rēgojas tā dziļumā. Malacis! Drīz vien tomēr atrodas ģitāras štrunts un arī cits vads, kas tiek sasprausts pareizajos caurumos. Kas tev deva! Tāpat neskan. Ir bez ceturkšņa septiņi. Laimīgā kārtā, vismaz ģitāra skan un es lēnām samierinos ar domu, ka iztiksim bez maniem video. Tad pa durvīm kā eņģelis ielaižas gudrais ITišņiks, kurš piecas minūtes pačakarējas pa kompi un skaņu atrod.

Nu jau ir īsi pirms septiņiem – viss tomēr ir brīnišķīgi iekārtots (galvenais – nepazaudēt paniku), viss skan un… zāle ir tukša. Mani pārņem sajūta, ka es pastāstīšu Kārlim Kazākam par Antarktīdu, viņš man uzdziedās pāris dziesmas un – pa mājām. Būtībā jau nav slikts vakara pavadīšanas veids, bet to būtu bijis iespējams saorganizēt ar mazāku stresu un līdzekļiem.

Tomēr ap septiņiem ļaudis sāk nākt – durvīs parādās dzīvē sen pazīstami ģīmji, dažus sazīmēju no sociālajiem tīkliem un iepazīstos dzīvē, ir arī daži pilnīgi nezināmi ļaudis, kas izdzirdējuši par pasākumu un atnākuši tāpat vien – paklausīties. Uz bāra letes un manā galvā rindojas sirsnīgu apsveikumu virtenes, mīļas dāvaniņas, kartītes un smaržīgi sveicieni. Gunitas atvases – Ieva, Matīss, Edžus – kopā ar vēl citiem bērniem uzzīmējuši veselu bilžu kolekciju Ulubelei, arī man veltīta “Zivs. Peld. Burbuļos. Kas. Varētu. Notikt.” un citas dzimstošas un pieaugušas pērles. Dace, kas ir daudz lielāka sapņotāja par mani, atbraukusi no Ventspils. Viņai 3. februāris patiešām ir Īstā diena, jo tieši pirms gada dienasgaismu ieraudzīja Daces blogs: http://dacepa.com/ (un šodien vārdadiena – hip-hip!). Un visiem, visiem – paldies par Jūsu veltījumiem un atnākšanu! Arī vārna ķērc sirsnīgu “Krāl-dies!” – Ulubeles kastītē pa vakaru sakrita 135 eiro!

Tā nu finālā sanāca neliels, bet dikti mīļš cilvēku loks un pasākums varēja sākties. Kā jūs domājat, kas notiek pirmais – gribu pagriezt skaļāk video un pustumsā izslēdzu skaņu pavisam un uztraukumā nevaru atrast, kā to ieslēgt atpakaļ. Voila! Esiet sveicinātas, tehniskās kļūmes! Beidzot tas izdodas un tālākais jau norit bez būtiskiem “gļukiem”. Brīdī, kad sāk spēlēt Kārlis Kāzāks un arī mans uztraukums ir atkāpies, es beidzot sāku izbaudīt Pūces saimnieces padomu – nav jēga rīkot pasākumus, ja pašam no tā nav prieka! Kārļa mūzika ir brīnišķīga, tā labi iet kopā ar manām (ne)jaušajām ceļa bildēm un man ir vēl vairāk žēl, ka šo nedzird vairāk cilvēku.

Kad “oficiālā daļa” ir galā, izdodas mazliet aprunāties ar ciemiņiem, vien žēl, ka šāda veida pasākumos nekad nevar kārtīgi izrunāties, jo uzmanība jāsadala starp tik daudziem. Pašās beigās mēs paliekam septiņu cilvēku galdiņš un (ne)jauši satikušies cilvēki man šķiet tik neparasti labi saderam kopā. Šī pēcpasākuma vakarēšana ir viens no jaukākajiem brīžiem dienā. Beidzot attopos, ka man nav nevienas bildes no paša pasākuma un noknipsēju dažas, no sērijas “te bija pasākums”.

Kad tuvojas mājās došanās brīdis, eju lēnām vākt kopā savu mantību. Lielākā daļa lietu salien mugursomā un, kad viss ir sapakots, gluži kā no Trīs vīri laivā klasikas, attopos, ka mašīnas atslēgas ir “kaut kur apakšā”. Kur tieši, nezinu. Sāku lēnām visu atkal krāmēt laukā un meklēt sasodītās atslēgas. Tai brīdī arī pārējiem sāk šķist, ka esmu kaut kur iesprūdusi un šie nāk mani meklēt. Ko es darot? Saku, kā ir: meklēju mašīnas atslēgas. Tiek izsludināta lokāla rakstura trauksme, ka ir “pazudušas mašīnas atslēgas”, drīz tās meklē visi kluba apmeklētāji un sāk parādīties teorija, ka arī pati mašīna ir pazudusi. Aizeju uz otru kluba pusi, palūdzu uz brīdi atstāt mani vienatnē ar somu un konsekventi izeju cauri katrai vīlei. Tā arī ir – vienā no dziļākajām kabatām, mašīnas atslēga gaida – kārtīgi nolikta, lai nepazūd. Visi atviegloti uzelpo un izklīst.

Aizvedu pa ceļam pāris viesus un īsi pēc pusnakts ieveļos mājās. Izkrāmēju dāvanas un ziedus, pabaroju kaķus un ieslēdzu kompi, lai jau vakarā ieliktu vismaz vienu paldies bildi. Izrādās, ka kaut ko tomēr esmu sačakējusi – kompja karšu SD caurumu, kas vairs nelasa fočuka kartes. Voila! Ņemot vērā, ka lietoju to faktiski katru dienu, šī nav nekāda prieka vēsts. Bet ko tur daudz – vienkārši jāiet gulēt (un kur nu tik vēlu kurinās).

No rīta pamostos ar sajūtu, ka galva sāp kā pēc kārtīga rauta – stresa un neizgulēšanās sekas. Lecu uz darbu un pilnās burās koncentrējos uz piektdienas darba pasākumu. Mērfijam ir iepatikusies mana sabiedrība un viņš priekpilni ar mani strādā gan līdz 11 vakarā birojā un pēc tam līdz 1 naktī arī mājās. Tik vēlu jau atkal nav jēgas kurināt, nu jau ir drusku vēsi. Arī gatavot nav laika, bet ēst gribas, tāpēc izvelku no ledusskapja pirmo, kas pagadās, kaut kādu šprotu pastēti – ierēcu par šo tēmu arī Feisītī, tik tālu esam nonākuši. Kad esmu apēdusi pusi, man ienāk prātā paskatīties uz derīguma termiņu. Ārečenu, tas ir beidzies ikurāti pirms diviem gadiem.

Pārliecība, ka rīt sešos pamodīšos un rītdienas pasākums nepaliks bez pieskatītāja un moderatora, man īsti nav. Tomēr, pat veca šprotu pastēte mani neņem, esmu nākamajā rītā augšā kā gailis, vienīgā vaina ir neizgulēšanās radīta zombija paskats. Arī domas nav tik skaidras un mēle dienas laikā drusku ķeras, bet viss izdodas un “paldies, Dievam, piektdienas vakars ir klāt”.

Tagad nu ir klāt arī sestdiena, mājās atkal ir silti un esmu šodien sev piešķīrusi brīvdienu, jo rīt sāksim rakt atkal. Es pat nezinu, kāpēc un vai man vajadzētu dalīties arī šādos stāstos. Tomēr “ierēkšana” pašam par sevi ir viens no maniem mīļākajiem rakstīšanas žanriem un tāpat arī šķiet, ka ir tikai dabiski, ka ar cilvēkiem notiek ne tikai skaistas un iedvesmojošas lietas, bet mēdz būt arī citāds laiks (kas paies). Un vēl ir sajūta, ka šis laiks ir drusku dīvains arī apkārtējiem – no draugiem dzirdu visādus jocīgus nostāstus.

Bet es šovakar visu sapratu – pēc pasākuma man globuss izkrita no rokām un izleca no rāmjiem. Es to ieliku atpakaļ, bet ātrumā nokļūdījos – iestiprināju otrādāk. Tā kā, mīļie, piedodiet, es pie vainas – tikko noliktu to atpakaļ vietā, tagad mums viss atkal būs kārtībā! 😉