Vecais uzticamais

“Ja jums ir tikai viena diena Yellowstone parka apskatei, dodieties uz Old Faithful un apskatiet turienes geizerus”, teikts nacionālā parka ceļvedī. Esam atstājuši labāko uz beigām un šodien, pirms parka pamešanas, braucam apskatīt veco uzticamo geizeri. Vietas nosaukums radies dēļ šejienes iespaidīgākā geizera, kas uziet gaisā ik pēc 90 minūtēm, un ieguvis šo iesauku dēļ savas prognozējamības.

Noskaidrojam, ka līdz nākamajam izvirdumam ir nepilna stunda, ko izmantojam, lai apskatītu citus apkaimes geizerus. Katrs no tiem ir citādāks – vienu rotā neticamas krāsas, cits ir jocīgā formā, vēl citā ūdens ir tik dzidrs, ka var apskatīt visu pazemē notiekošo. Atbilstoši katra raksturam, tiem dots arī nosaukums – auss, pludmales, anemones, pārsteiguma utt. geizers. Arī daži mazie geizerēni mēdzot uzvesties diezgan nešpetni, tāpēc laikā, kad būtu jānotiek to izvirdumam, pie takas dežūrē parka reindžeris, kas pieskata nebēdni, lai apmeklētāji netiktu pie karstas dušas. Lai arī visās malās ir norādes par aizliegumu staigāt ārpus koka takām, jo zemes virsma var būt trausla, Yellowstonā galu dabūjis ne viens vien nepaklausīgs tūrists. Ne tikai no geizeriem šeit jāpiesargās. Arī dzīvajai radībai tuvoties nevajag, kas attiecībā uz lāčiem vairumam ir skaidrs. Man gan šķiet, ka arī bizoni izskatās pēc tādiem, kas nevēlas ar nevienu tuvāk iepazīties, tomēr bijām liecinieki, kā daži ne pārāk saprātīgi aziāti dabūja laisties lapās no viena eksemplāra. Mēs šādos brīžos tikai konstatējam faktu par Darvina balvas kandidātiem.

Lēnām tuvojas galvenā geizera uzstāšanās, tāpēc pievienojamies gaidītāju pūlim. Gluži uz minūti gan vecais-uzticamais nav prognozējams, šoreiz šis kavējas astoņas minūtes. Tad gan gaisā izšaujas aptuveni 20 metru gara ūdens strūklaka, kuru pavada balts tvaiku mākonis. Izrāde turpinās minūtes divas, tad geizers nomierinās un ļaudis izklīst. Mēs arī sākam stūrēt ārā no parka, pa ceļam apskatot vēl pāris kūpētājus. Pie viena no tiem arī sūtu paldies Jurim Jansonam, kurš atvēlēja līdzekļus brīdim, kad kaut kam būs “par īsu”! Esmu nolēmusi šovakar uzsaukt ceļabiedriem vakariņas, pateicībā par viņu finasiālo un morālo atbalstu. Jau rīt Dunkans dosies atpakaļ uz Sandpoint, bet mēs – uz dienvidiem.

Nonākam atpakaļ Linvingstonas pilsētā un priecājamies redzēt, ka Honda mūs sagaida ārpus sevisa, tātad ir saremontēta. Kamēr vīrišķi runā ar servisa darbiniekiem par paveikto un nokārto finansiālos jautājumus, es, aizņēmusies slotu, izmēžu bagāžnieku, kas pašlaik ir pateicīgi tukšs. Rafaēls iznāk no servisa ar diezgan garu ģīmi, par remontu nācies šķirties no nepilniem 600 USD. Un tas vēl nav viss – kolīdz viņš piedarbina motoru, konstatējam, ka nejaukais troksnis nav nekur pazudis. Neiegrimstot tehniskajās detaļās (kuras es nemaz nemācētu izskaidrot), galvenā doma ir tāda – neatliekamā vaina ir novērsta, bet ir vēl kāda cita, kas nav degoša, tomēr gluži labi braukt ar to nav. Tomēr tās likvidēšana prasa vēl 600 USD. Rafaēls ir drūms kā pūķis un nezina, ko darīt. Es arī viņam atvainojos, ka šobrīd neesmu nekāds atbalstītājs, jo citādi man jādodas mājās jau rīt. Beigās Rafaēls izvēlas Skārletas O’Hāras pieeju un nolemj, ka “par to es padomāšu rīt” un mēs braucam atvadu vakariņās. Noskatām meksikāņu restorānu un ejam iekšā – šīs valsts ēdiens reti liek vilties. Arī šoreiz nav tā reize – kad apkalpotāja noliek mūsu priekšā milzīgus šķīvjus ar labas kvalitātes ēdienu, garastāvoklis uzreiz uzlabojas un varam atgriezties pie saviesīgām sarunām, kas piederas atvadu vakariņām.

14. oktobris, 85. Aļaskas road-trip diena, 346. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 0 km, kopumā 20191 km

Izdevumi (2 pers.)