Visuma centrā

Lai arī Dunkanam ir vien pāris mantas, tagad, kad mašīnā jāietilpst trim cilvēkiem, vietas menedžments top aizvien svarīgāks. Rafaēla pūļu rezultātā man pat nav jāsalokās deviņos līkumos, lai ietilptu aizmugurē. Sēžu blakus mūsu bibliotēkai, kas no pāris grāmatām ceļojuma sākumā ir pārtapusi divās pamatīgās kaudzēs – pamatā tur atrodas Rafaēla vājības, bet viena otra manējā arī.

Pirms došanās ceļā piebraucam pie Ali – uz atvadām samīļot gan saimnieci, gan visus četrkājainos. Es vēl saplūcu krienu maišeli skābeņu, tiekam arī pie viena kazas siera ķocīša un dažiem bumbieriem ceļam. Pilsētā vēl palūdzu pieturu pie datorbodes, gribu sameklēt mēteli jaunajam draugam, lai tā dzīve nebūtu galā pēc pāris mēnešiem, kā arī jānopērk SD kartes pāreja – mazo datoru mīnuss ir nespēja pa tiešo savienoties ar visādiem citiem aparātiem pa tiešo.

Tad vairākas stundas ripojam uz priekšu līdz piestājam Wallace pilsētiņā, kuru Dunkans labi pazīst un grib parādīt arī mums. Vēsturiskajās mājās iekārtoti krodziņi un dažādas tirgotavas. Par to, ka bizness šeit vairs neiet tik labi kā senāk, kad Wallace bija svarīgs dzelzceļa mezgls, liecina daudzās “pārdod” izkārtnes pie privātām un rūpnieciskām ēkām. Kādreizējā dzelzceļa stacijā iekārtots muzejs, kur var aplūkt ar dzelzceļu saistītus priekšmetus, pamēģināt, cik skaļš ir trauksmes zvans vai pacelt telefona klausuli, kuras vienā daļā jāklausās, bet otrā jarunā. Telefons joprojām darbojas un varam sarunāties ar muzeja darbinieci, kas mums zvana no mobilā tālruņa, izgājusi citā telpā. Vēl Wallace ievērojamu padara fakts, ka šis ir Visuma centrs, vismaz tā vēsta ceļa zīmes pie ielu krustojuma, kura vidū ir kanalizācijas akai līdzīgs vāks, kas esot Pats Visuma Centrs. Lai nobildētos tieši uz tā, jāuzmanās no automašīnām, kas, šķiet, pieradušas pie šādiem izgājieniem.

Šeit pat ieturam arī pusdienas, Dunkans, kā ierasts, no sirds izrunājas ar apkalpotāju, kura atzīstas, ka pārvākusies uz šejieni dzīvot no Fīniksas, jo te esot ļoti labs ūdens. Par godu šim faktam palūdzu viņu uzpildīt savu dzeramā ūdens pudeli. Man daudz kas nepatīk amerikāņu virtuvē, bet tas, ka pirms katras ēdienreizes bez prasīšanas tiek atnesta ūdens karafe, ir burvīgi, ceru, ka ar laiku tā taps par ierastu tradīciju arī Latvijas krogos (visos, nevis dažos).

Pēc pilsētas mūsu ceļš ved tālāk kalnos pa zemes ceļu un skatienam atklājas cilvēka neskartā Aihado daļa, kuru šobrīd rotā rudens. Mēs ar Rafaēlu smejamies, ka esam iestrēguši rudenī – kā sākām to just Kanādas ziemeļos un Aļaskā, tā turpinām sekot rudenim uz dienvidiem. Man nav iebildumu – rudens, iespējams, ir mans mīļākais gadalaiks.

Iekārtojamies nelielā kempingā, kurā ir vien pāris vietas un kas ir bez maksas (free is good). Iesākumā uzceļam teltis, tad es ķeros klāt vakariņu gatavošanai – uzvāru ceļabieriem skābeņu zupu. Iesākumā šie ceļ karoti pie mutes ar vieglu skepsi, bet drīz vien atzīst, ka nesaprot, kā dzīvojuši līdz šim, neko nezinot par tādām skābenēm.

5. oktobris, 76. Aļaskas road-trip diena, 337. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 314 km, kopumā 18706 km

Izdevumi (2 pers.)