Montāna

Šodien gan ir laiks kustēt tālāk, pabrokastojuši un novākuši teltis, sēžamies mašīnā un uzsākam braukt Montānas štata virzienā. Pulkstenis ir tikai desmit – Dunkans un agrā tumsa pamazītēm maina mūsu gulētiešanas un celšanās paradumus.

Sākumā ceļš ved gar upi, kur vakar makšķerējam, bet vienā brīdī tas nogriežas citā virzienā un sākam lēnītēm celties aizvien augstāk un augstāk. Asfalts izbeidzas un mēs dudinām pa akmeņainu kalnu ceļu. Skaistums ir, bet šodien, citējot Andri Eglīti, “gaisma nav iedota”, tāpēc īpaši pat necenšos bildēt. Kādā līkumā mūs pārsteidz divi resni vietējie ar šaujamajiem kaut ko vaktējot no ceļa, kas nav atļauts. Viņi ir diezgan pārsteigti, ieraugot mūs, jo pa šo ceļu brauc vien retais. Mēs priecājamies tikt šiem garām, dažreiz šķiet, jo lielāks stroķis, jo mazāk smadzeņu.

Drīz vien šķērsojam Montānas štata robežu – šķērsot štatu ASV vai provinci Kanādā ir tāpat kā iebraukt jaunā valstī Eiropā, mainās daba, cilvēki, likumi. Montāna manā galvā asociējas ar kalniem, tāpēc priecājos, ka mūsu ceļš ved šurp. Vēl arī ar ērgli, bet to gan sapratīs tikai Maija.

Vakarā būsim Glacier nacionalajā parkā, tāpēc, pirms nonākšanas dabas nostūrī, iegriežamies veikalā pēc “maizes un piena”, iznākam, protams, apkrāvušies ar pārtiku. Katram no mums ir savs uzskats, bez kā nevar iztikt kārtīgs kempings, un tagad, kas esam trīs, vitāli nepieciešamo produktu kaudze ir diezgan iespaidīga.

Vēl iegriežamies makšķernieku bodē, jo Dunkans grib papildināt savu zvejas rīku klāstu, kas, kā parasti, beidzas ar ilgāku runāšanos. Parasti mums nav iebildumu, bet tagad, kad gribam nonākt galā un uzcelt teltis pa gaismu, bet Dunkans ir iestrēdzis veikalā jau minūtes 40, sākam kļūt mazliet nepacietīgi. Beidzot viņš parādās un varam braukt.

Glacier nacionālais parks mūs sagaida ar dzeltenu lapu paklāju, pamatīgu krēslu un sīku lietutiņu. Aši uzceļam teltis, tad ķeramies pie vakariņu pagatavošanas – šovakar galdā dārzeņi ar garnelēm, tās ASV ir relatīvi lētas, pieklājīga paka maksā 5 USD. Par godu lietum lienam teltīs uzreiz pēc vakariņām un ķeramies pie savām grāmatām. Šovakar Jaunsudrabiņš liek man smaidīt vairākkārt, piemēram, aprakstot mēness aptumsumu: “Tur nebija nekāda brīnuma. Katram savu ceļu tekot pa bezgalīgo izplatījumu, šad un tad iznāca tā, ka starp sauli un zemi iebāzās mēness.” Vai arī, kad tu saproti, ka nekas daudz nav mainījies kopš viņa aprakstītajiem laikiem: “Jo cilvēkam ir nelāga daba par visu neparasto uztraukties”.

7. oktobris, 78. Aļaskas road-trip diena, 339. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 430 km, kopumā 19224 km

Izdevumi (2 pers.)