Desa un zivs

Abi vīriešie jau agri no rīta grabinās ap kastroļiem, lai ātrāk tiktu makšķerēt. Es arī samiegojusies pieslēdzos brokastīm, bet pēc tam iebrienu upē atžirgt – tas strādā. Tad mēs konstatējam, ka Dunkans aizmirsis mājās makšķerēšanas piederumu maisiņu, par ko dikti bēdājas. Ko tur daudz bēdāties, aizšaujam līdz netālam veikalam un nopērkam pāris uz āķa liekamas mušiņas un esam gatavi copei. Pamatā puiši, es neesmu nopirkusi licenci. Ja nu kas, teikšu, ka esmu Rafaēla un runāšu tālāk latviski. Makšķeres mums ir tikai divas, attiecīgi man šķiet, ka trīs licences uz diviem makšķerkātiem būtu pārāk liels šiks.

Dunkans vēro upi pa mašīnas logu, līdz vienā brīdī saka: “stop”, tur būšot laba vieta pīckošanai. Es ieriktējos krastā ar savu adīkli, puiši iemērc makšķerkātus ūdenī. Pēc pāris stundām esam izbadējušies un mana darbošanās finālā izrādās drusku produktīvāka. Iebraucam kādā ceļmalas kempingā, uzvārām makaronus, uzcepam desu ar tomātu mērci un esam paēduši. Es mierinot saku puišiem, ka “samaja ludšaja riba – eta kolbasa”.

Tomēr šie negrib padoties un pēcpusdienā piestājam citā upes vietā, lai vēlreiz pamģinātu izvilināt kādu zivi krastā. Pa ceļam apvaicājamies, kā veicas citiem makšķerniekiem, un no visiem saņēmam atbildi, ka nekā – šodien zivis nekāda ēsma neinteresējot, pat tāda, kas uzsprausta uz 1200 dolāru vērta makšķerkāta. Ja zivis zinātu, cik dārga manta iegādāta to ķeršanai, varbūt aiz ziņkārības izlīstu paskatīties.

Kamēr Dunkans klāsta Rafaēlam viedos zivju padomus, es paņemu mūsējo makšķeri (kas ir spinings, nevis mušiņmakšķere) un, joka pēc, piesējusi pie auklas vienu mušiņāķi, izmēģinu laimi. Protams, parastā aukla ir pārāk viegla, bet tomēr man reizi pa reizei izdodas mušiņu dabūt straumē, kur ik pa laikam pazib pa zivij – tātad zivis te ir. Pēc laika puiši sagurst un es tieku pie īstas mušiņmakšķeres. Rafaēls pēc brīža, uzlabojis manu tehniku, izmēģina noķert kādu zivi ar mūsu kātu.

Dunkans, sapratis, ka nekas interesants te nenotiek, aiziet uz mašīnu. Pāris minūtes vēlāk jūtu, ka man āķa galā spirinās zivs. Beidzot! Atceroties visus Aļaskas padomus, ļauju zivij mazliet paspēlēties, bet, kad tā sagurst, lēnām izceļu krastā. “Ei, Dunkan, skaties, ko Zane noķēra”, Rafaēls sauc un Dunkans atgriežas pie mums. Safotografējis mani ar nelielo foreli, viņš pārņem makšķeri. Tagad, kad šie redz, ka zivi tomēr var noķert, abi pieiet lietai ar jaunu entuziasmu, bet es jūtos “uzdevumu” izpildījusi un atgriežos pie adīkļa. Lai arī zivis lēkā mums deguna galā, pie cita loma mums tā arī neizdodas tikt.

Atgriezušies nometnē, sadalām pienākumus, jo atlikušas vien minūtes divdesmit, līdz atkal būsim tumsas ielenkumā. Dunkans uzņemas tikt galā ar zivi, bet mēs ar Rafaēlu pazūdam mežā sarūpēt malku. Šovakar vakariņās notiesājam uz ugunskura ceptu zivi un desas gabaliņus, paēduši esam. Sarunas raisās viegli, nemanot nopļāpājam līdz vienpadsmitiem, tad gan pazūdam pa teltīm.

6. oktobris, 77. Aļaskas road-trip diena, 338. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 88 km, kopumā 18794 km

Izdevumi (2 pers.)