Botāniķis spriež par sēnēm

Nakts bija pasakaini silta, kā radīta teltij. Labi izgulējusies, pieceļos pirmā un aizlāčoju līdz mašīnai, lai atnestu visu brokastīm nepieciešamo – pa nakti kempingā ārpus mašīnas neko ēdamu vai ar ēdienu saskarē bijušus priekšmetus atstāt nedrīkst. Protams, tik dēļ lāčiem ar smalkajiem deguniem. Man ir izdevies aizmirst pašu galveno Rafaēla brokastu sastāvdaļu, nolāpīto zemesriekstu sviestu, dodos vien atpakaļ. Mūsu brokastu ēšanas paradumi ir visai atšķirīgi – Rafaēla brokastis sastāv no kanniņā vārītas kafijas un divām tostermaizēm ar zemesriekstu sviestu un sieru. Vēl piedalās arī jogurts, ja tāds ir pie rokas. Manējās ir ar karstu ūdeni aplieta dabīgā kafija, uz sviestmaizes ar dajebko sāļu – sieru, gaļu, tomātu utt. Pārējo ēdienreižu būtiskākā atšķirība ir tāda, ka Rafaēla gaumei ir tuvākas sinepes un tomātu mērce, manai – majonēze un krējums.

Brīdi diskutējam, vai palikt šeit vēl vienu nakti, vai izmēģināt laimi citā kempingā, kas būtu vairāk pa ceļam, un nolemjam palikt pie šejienes vietas. Pirmkārt, te ir ļoti skaisti un mierīgi, un, otrkārt, tuvojas garās brīvdienas un atrast palikšanu piektdienā varētu būt visai sarežģīti. Jau kopš 10 rītā pa mūsu kempingu klīst ļautiņi, kas raugās, vai kāda vieta negrasās atbrīvoties. Tā kā mums uz ieejas plāksnītes stāv šodienas datums, kāda meitene ar pamatīgu akcentu vaicā, vai grasāmies doties prom. Saku, ka tomēr paliksim, kā arī apvaicājos, no kurienes viņa ir. Protams, šis akcents nekad nepieviļ, no Baltkrievijas. Brīdi pačalojam krieviski. Tā kā meitene jau sešus gadus dzīvo Edmontonā, viņa dalās dažādos padomos par apkaimē apskatāmo. Es priecājos izlocīt mēli citā valodā, kā arī par faktu, ka beidzot es varu ar kādu aprunāties tā, ka Rafaēls neko nesaprot. Viņš parasti atrod iespēju aprunāties franču valodā teju katru dienu.

Izbraucot uz šosejas, pēc dažiem kilometriem tiekam aplaimoti ar ragainiem zvēriem, kas, nelikdamies ne zinis par auto straumi, kāri šņakstina ceļmalā augošo amoliņu. Arī skats uz Jesper ezeru ir amizants – tas ir ļoti sekls plašā teritorijā, tāpēc cilvēki pat metrus divdesmit no krasta var staigāt pa ūdeni līdz potītēm, kas rada iespaidu par staigāšanu pa ūdens virsu.

Mūsu šodienas mērķis ir pavisam laisks – apmeklēt termālos baseinus un, protams, dušu. Šajā vietā ir veseli četri baseini – divi karsti un divi auksti. Arī cilvēku ir nedaudz mazāk, attiecīgi var izturēt ilgāk. Man izdodas tikt pie vēsturiskā peldkostīma – puisis reģistrācijā piešķir to bez maksas, tikai piekodina atdod, jo daudziem pēc peldes „pieaugot kājas”. Viņš arī laipni piekrīt atdzīvināt manu mirušo datoru, lai varu šovakar tikt pie rakstīšanas.

Es priecājos, ka lielākā ķermeņa daļa šajā antīkajā peldkostīmā ir paslēpta no saules, kas šodien bliež ne pa jokam. Kad ūdens un saules karstums top pārāk spēcīgs, var iemērkties kādā no aukstajiem baseiniem. Man ātri gribas atpakaļ siltumā, bet Rafaēls var izturēt aukstajā ūdenī minūtes desmit, viņam esot Kvebekas karstās asinis. Krietni izmērcējuši miesas un saskatījušies apkārtnes smukos kalnus, kāpjam auto un dodamies atceļā. Atkal sastopam kazu baru, kas ceļa vidū laiza sāli un no mašīnām nebaidās.

Piestājam ceļa malā, lai paēstu pusdienas un… sakašķējamies. Precīzāk izsakoties, Rafaēls jokaini atbild uz manu jautājumu un es beidzot apvainojos. Saprazdams, ka kaut kas nav lāgā, viņš prasa, kas noticis, un es, pēc labākajiem sieviešu uzvedības paraugiem atbildu: „Nekas!”. Ceļošana kopā tomēr ir pārbaudījums, pat tādiem relatīvi saskanīgiem un mierīgiem raksturiem kā mūsējie.

Atgriežamies nometnē un Rafaēls apvaicājas, vai es vēlos kaut ko iemalkot vai tomēr rakstīt. Saku, ka sākšu ar rakstīšanu, tad jau redzēs. Šis aiziet uz upes krastu lasīt, es aizeju uz mežu pie lāčiem, lai šie mani apēd, jau nu nē, bet salasīt kaut ko tējai. Atrodu sauju sārtu mežrozīšu augļu, sarkano āboliņu, pelašķus un kadiķus. Jāteic, tīri laba kombinācija. Vairākas stundas rakstu un brīdī, kad mans dators atkal „atstiepj pekas”, arī Rafaēls atgriežas no lasīšanas sesijas.

Mēs paņemam alu un pēc pāris bundžiņām esam gatavi izrunāties. Diezgan veselīgi, izskaidrojam viens otram savu pozīciju un kas kaitina otra uzvedībā, vienojamies, kā citreiz vajadzētu rīkoties. Gandrīz kā pieauguši cilvēki. Sīkāk iztirzāt sarunu nedrīkstu, tā ir daļa no vienošanās. Man patīk piešķirt šī bloga rakstiem sadzīves detaļas, bet Rafaēls ir ļoti piesardzīgs pret informācijas paušanu publiskajā telpā, pat tādā nostūrī kā mans blogs latviešu valodā. Man jau šķita, ka esmu diezgan saprātīga un neko sensitīvu no mūsu sarunām nepaužu, bet kas zina – kas vienam var šķist nevainīgs teikums, citam pasaules noslēpums. Centīšos turpināt pabarot vilku un uzturēt kazu dzīvu.

Bet, izrunāšanās ir palīdzējusi, un Bubulis devies uz citiem medību laukiem. Šovakar mūsu kempinga galā notiek kolektīva vakarēšana un jaunieši, ejot garām mūsu vietai, aicina pievienoties. Kāpēc ne! Pamatā šeit sanākuši divdesmitnieki, bet ir arī kāds pāris, kas izskatās tuvāk mūsu gadiem, sākam pļāpāt. Viņi ir no Oregonas, ASV. Karlī ir medmāsa, bet Tobiass.. botāniķis! Uzzinājusi to, aši aizjožu līdz mašīnai un atgriežos ar sēņu grāmatu. Izklāstu Tobiasam savu alksneņu-bērzlapju dilemmu un, lai arī sēnes nav viņa tiešā specializācija, skaidrojums seko. Tobiass domā, ka alksnenes, par spīti līdzīgajam izskatam, tomēr nevajadzētu aiztikt, bet bērzlapes, kas šajā grāmatā atzīmētas kā neēdamas, īpašu postu nodarīt nevarētu. Tiekam pie uzaicinājuma paviesoties un kopā doties sēņot Oregonā, kas zina, mūsu ceļi ir neizdibināmi. Jā, atzīšos, ka iepriekš savāktās un sasālītās sēnes izmetu, gribas tomēr līdz tai Aļaskai tikt.

31. jūlijs, 23. Aļaskas road-trip diena, 271. ceļojuma diena

Šodien pieveikti 107 km, kopumā 6180 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)