“Free is good”

Nezinu, vai ir izdomāts kaut kas gastronomiski neveiksmīgāks kā kontinentālās brokastis. Tomēr „dāvinātam” zirgam zobos neskatās un pat es iebāžu vēderā mafinu un brokastu pārslas ar pienu – „free is good”. Pa nakti nekas nav mainījies – Ridžainā joprojām līst ne pa jokam. Braucot ārā no pilsētas, piestājam pie šejienes Valdības mājas. Šķiet, Rafaēlam tās patīk, arī man nav iebildumu pret nelielu nosacītas kultūras devu un galu galā, „free is good” – šīs vizītes, atšķirībā no muzejiem, nemaksā neko.

Esam ieradušies precīzi uz ekskursijas sākumu un varam apskatīt sēžu zāli, bibliotēku un citas provinces vadības darba telpas. Pie sienām var aplūkot visu spīkeru un premjeru portretu gleznas. Mūsu uzmanību vairāk saista indiāņu gleznas – viena galerija veltīta vietējo cilšu vadoņiem. Zem gleznām gozējas indiāņu vārdi, piemēram, „Sēdošais bullis”, „Negaisa lācis” un tamlīdzīgi. Gide stāsta, ka pirmais vārds bieži vien indiāņiem ticis piešķirts uzreiz pēc piedzimšanas – ko māte pirmo ieraudzījusi, izejot laukā no vigvama (jeb kā to šeit dēvē – tipi), tādu vārdu arī devusi. Man, protams, nāk prātā visādas amizantas situācijas – ko tik netīšām nevar pirmo ieraudzīt. Pēc tam nākamie vārdi tikuši piešķirti jau pamatojoties uz personas īpašībām un sasniegumiem dzīvē.

Aizvakar nometnē bijām leknu korinšu krūmu ielenkti, tāpēc dabūju krietni saēsties šīs ogas. Krūms bija nosēts ar melnām, gatavām ogām un man radās aizdomas, ka šeit neviens tās nepazīst. Tomēr tā vis nevarētu būt – vienā stendā ieraugu, ka korinte ir nacionālā Saskačevanas oga. Hmm, varbūt vietējie izjūt dziļu pietāti un tāpēc tās neēd?

Pēc valdības mājas apskates vēl piestājam benzīntankā un veikalā, lai atjaunotu rezerves, un tad esam gatavo ceļam. Man šodien ir iekodusi kaut kāda muša. Ne no šā, ne no tā – vienkārši ir slikts garastāvoklis. Laikam jau to neizdodas maskēt, jo Rafaels vienā brīdī apvaicājas:
– „Tev ir paģiras?”
– „Nē.”
– „Vai tev ir labs garastāvoklis?”
– „Nē.”
– „Ko tu šodien gribētu darīt?”
– „Braukt uz Aļasku!”
Man ir sajūta, ka pēdējās dienas esam muļļājušies pa garlaicīgām pilsētām un draņķīgiem kempingiem, gribu ātrāk nonākt pie tādas Kanādas un ASV, kāda redzama Lonely Planet. Tomēr saprotu, ka šīs sajūtas ir neadekvātas un sliktais garastāvoklis vienkārši jāaizgaiņā.
– „Ai, vienkārši paklausies Bobu Mārliju”, Rafaēls pagriež skaļāk regeja ritmus.

Pa ceļam piestājam Ogemas pilsētā, kas slavena ar senu dzelzceļu. Vilciens ir tikko pienācis stacijā, varam to apskatīt no visām pusēm. Iekštelpās tiek reklamēti izbraucieni ar to un es pētu bukletu.
– „Vai redzi vilciena kustības sarakstu?”, Rafaēls prasa.
– „Nē, bet es redzu cenu”.

Rafaēls arī paskatās uz cenu un vairāk jautājumus neuzdod. Vēl šeit ir arī muzejs, bet tā kā nevaram atrast norādes uz to, nospļaujamies un braucam tālāk. Esmu šodien kilometru nogalināšanas noskaņojumā, tāpēc saku Rafaēlam, ka brauksim līdz pat Cypress Hills starpprovenciālajam parkam. Plašumi, kas mūs pirms laika sajūsmināja, tagad garlaiko – šeit var redzēt ceļu, kur tu būsi pēc desmit minūtēm – apkārt bezgalīgi lauki un nekas cits. Tuvojoties parkam, Rafaēls uzgriež uz pilnu klapi „Cypress Hill” – tā ir viena no viņa mīļākajām grupām un parka līdzīgais nosaukumus ir viens no iemesliem, kāpēc to apmeklēsim.

Parka ieeju atrodam viegli, puisis noprasa, kādu kempinga vietu gribam. Kamēr mēs jautājoši saskatāmies, tikmēr darbinieks noprasa: „Lētāko?”. Jā, kāpēc ne, lai dod lētāko versiju. Parasti apzīmējums „lētākais” nozīmē vietu bez elektrības un ūdens. Un bez elektrības mēs šonakt varam iztikt, savukārt, pēc ūdens aizstaigāt pārdesmit metrus mums nav slinkums.

Šis kempings ir milzīgs un izceļas ar norāžu trūkumu. Mēs teju pusstundu braukājam riņķī un meklējam mūsu vietu. Kad beidzot to atrodam, konstatējam, ka tā ir ne tikai lēta, bet arī draņķīga – pilnīgā klajumā, purvainā vietā. Tā kā braukājot redzējām vairākas brīvas citas vietas un jau ir pavēls, nolemjam būt mazliet nekaunīgi un ieņemt kādu pieklājīgāku nostūri. Domāts – darīts. Kvebekieši ir pazīstami ar savu viegli nekaunīgo dabu un mans padomju mantojums arī neceļ trauksmi par šādiem izgājieniem. Teorētiski tas nav 100% godīgi, bet praktiski mēs nevienam pāri ar šādu soli nenodarām.

Uzceļam telti, pagatavojam vakariņas, tad iekurinām ugunskuru, sitam zoli un gaidām nakti. Mums tieši blakus ir milzīga pļava, spriežam, ka no tās jābūt varenai zvaigžņu vērošanai. Lēnām top tumšs, metam mieru kāršu spēlei un pļāpājam tāpat – ugunskurs mums šonakt gana varens, šeit malka pieejama bez maksas un, kā zināms, „free is good”.

Vienmēr, pēc zināma alus daudzuma, mūsu sarunas agrāk vai vēlāk nonāk līdz mīlas tematikai. Šovakar Rafaēls ir „pacients”, bet es – „psihoterapeits”. Tumsa ir sabiezējusi, pārvācamies uz pļavu, apguļamies tajā un turpinām „smadzeņu skalošanu”. Tā kā apspriežam Rafaēla dzīvi, tad zvaigznēm krītot, es nepaspēju neko ātrāk iedomāties, kā vien ar viņa „problēmu” risināšanu saistītas tēmas. Atzīstos Rafaēlam, ka vēlos viņa vietā. „Labi, es kaut ko par tevi ievēlēšos”, viņš sola. Tā arī nezinu, vai tas tā gadījās vai nē, jo drīz vien, slapjās zāles nosaldēti, atstājām zvaigznes krītot savā nodabā un drebinādamies līdām guļammaisos.

18. jūlijs, 10. Aļaskas road-trip diena, 258. ceļojuma diena

Šodien pieveikti 522 km, kopumā 4125 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)