Draudzīgā Manitoba

Šie vārdi rakstīti uz Manitobas provinces auto numuru zīmēm, katrai Kanādas provincei ir savs sauklis. Sākumā nedaudz ķiķinājām par šo it kā naivo pieeju, bet tagad, pēc pāris Manitobā pavadītām dienām, absolūti piekrītam. Pilnīgi visi sastaptie cilvēki ir bezgala laipni un draudzīgi, ir tik patīkami ar viņiem kontaktēties. Ne mēs vienīgie to sakot, apgalvo mūsu branča bārmenis, kurš arī, protams, ir laipnības kalngals. Viņš ar mums aprunājas, visu laiku seko līdzi, kad kafijas krūzēs neiestājas izsīkums un, uzzinājis, ka mums drusku sāp galvas pēc vakardienas, viņš mazā šālītē atnes divas tabletes pret galvassāpēm. Nu tādā garā. Šo vietu ar burvīgo nosaukumu „Visgarākā magone” mums ieteica vakardienas bārmene un esam pateicīgi par šo padomu – es neatceros, kad būtu ēdusi tik izcilus avokado salātus.

Uzņēmuši enerģiju, esam gatavi šejienes valdības ēkas apskatei. Piefiksējuši manus pases datus, reģistrācijas darbinieki ļauj doties tālāk – ne somas pārbauda, ne ko jautā. Varam brīvi staigāt, kur vien vēlamies. Sākam ar sienu izpēti uz kurām vietām redzamas fosilijas. Lielākās no tām gan izvietotas uz ārsienām, jo laikā, kad būvēta ēka, fosilijas tika uzskatītas par neglītiem akmens defektiem. Vienā brīdī noķeram ekskursijas grupu un pievienojamies tai.

Šī ir jau trešā valdības ēka, kas celta Manitobas provincē. Pirmā īsi pēc pabeigšanas nodegusi, bet otrā izrādījusies pārāk maza strauji augušajam provinces iedzīvotāju skaitam. Prognozes liecināja, ka Manitobā ap šo laiku būs 3 miljoni iedzīvotāju, tomēr tās nebija gluži precīzas – šobrīd šeit mīt 1,3 miljoni. Tas saistīts ar Panamas kanāla izbūvi un tranzīta samazināšanos caur šo reģionu.

Ēkas būvniecība sākta īsi pirms Pirmā pasaules kara, kurš būtiski palēlinājis un sadārdzinājis celtniecības procesu. Daudzi strādnieki devās karot un strauji pieauga izejmateriālu, piemēram, bronzas cena. Nepalīdzēja arī būvdarbu vadītājs no ASV, kurš spēris materiālus savai privātmājai dažus kvartālus tālāk. Kad zēns aizrāvies un uzstādījis pie savas mājas ieejas milzīgas akmens kolonnas, kas bija paraudzētas vienai no smalkākajām valdības mājas zālēm, šis ticis pieķerts un saņēmis sodu. Lai arī kā – deviņos gados ēka bijusi pabeigta.

Jauks stāsts ir par ieejas zālē stāvošajiem milzu bronzas bizoniem, provinces simboliem. To izgatavošana un piegāde kavējusies, tāpēc, kad skulptūras ieradušās, ēka jau bijusi pabeigta – marmora grīdas vietā, smalkie stikla griesti tāpat. Lai nesabojātu ieguldīto, tikusi izdomāta visai radoša pieeja. Ļaudis pagaidījuši ziemu, izzāģējuši no netalās upes milzīgus ledus klučus un uz tiem ieslidinājuši smagos bizonus paredzētajā vietā.

Gide vērš mūsu uzmanību uz dažādajiem interjera dekoratīvajiem elementiem, kas visi ir pa 13. Viņa skaidro, ka pamatojums esot tāds – nelaime, iegriežoties šajā vietā, un, ieraugot visu pa 13, padomā: „ā, es jau te esmu pabijusi un man vairs nav, ko darīt” un dodas prom.

Mums tiek atslēgtas arī zāles, kur notiek sēdes, kā arī dažādas pieņemšanas. Vienā no tām atrodas krēsls, kurā lemts sēdēt vien karaliskās ģimenes locekļiem un katra apsēšanās reize tiek dokumentēta ar nelielu metāla plāksnīti par notikušo faktu, pagaidām tās ir 14. Čukstu Rafaēlam: „zini, kas būs rakstīts uz 15-tās: „2015. gada 14. jūlijā kāds ne visai gudrs tūrists no Kvebekas pārrāpās pāri nožogojumam un aši apsēdās uz šī krēsla.” Gide tomēr ir dzirdējusi manu piezīmi un saka, ka šādi gadījumi netiekot dokumentēti. Hmm, tātad tādi notiek? 😉

Ēkas spicē, ar zelta vārpām padusē un lāpu rokā, stāv zelta zēns – vel viens Manitobas simbols. Zēns skatās ziemeļu virzienā, kur atrodas minerālu ieguves vietas, ostas, meži un tajos atrodamās bagātības – tur atrodas provinces nākotne.

Pēc interesantās ekskursijas dodamies upes virzienā. Pa ceļam apskatāmi daudzi vietējās kopienas dārzi – parku vidū zeļ upeņu krūmi, ķirši, bietes, burkāni, kabači un citi labumi. Arī katras otrās privātmājas pagalmā atrodas dārzeņu dobes.

Upmalā esošais pērn atvērtais Cilvēktiesību muzejs gan diemžēl jau ir slēgts, bet pati ēka no ārpus vien ir ko vērta. Izstaigājam Forks rajonu – te atrodas gan vairāki muzeji (kas arī jau ir ciet), rotaļu laukums, dažādas skulptūras un tirgus, kas vēl ir vaļā. Iegriežamies tajā uz agrām vakariņām – Rafaēls paņem jokainu sviestmaizi ar skābētiem kāpostiem un marinētiem gurķiem, es pasūtu Kvebekā dzimušo Kanādas nacionālo ēdienu poutine – frī kartupeļus ar sieru un mērci. Jo tāds man bija uzdevums dots. Monreālā vienu vakaru pasēdējām krodziņā ar Rafaēla draugu un bijušo klientu Luisu, respektablu ārstu, ka ne tikai nomierināja mani par ilgi sāpošo kāju, bet pāris dienas vēlāk arī uzdāvināja vienu dienu ceļā. Es spēju saprast labo cilvēku atbalstu, kuri lasa manu blogu un apzinos, ka lielā mērā tā ir samaksa par daudzajām datorstundām un jūsu labās sirds apvienojums, bet šādi gadījumi, kad man pēkšņi pasniedz roku cilvēks, kurš nekad nav lasījis ne rindiņu un kura vienīgais kontakts ar mani ir bijis īss sarunu vakars pie alus kausa, nebeidz pārsteigt. Mīļš paldies, Luis!

14. jūlijs, 6. Aļaskas road-trip diena, 254. ceļojuma diena

Šodien pieveikti aptuveni 0 km, kopumā 2526 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)