Kāda tur rakstīšana, kad baravikas pašas klauvē pie durvīm un aicina mežā. Un tur ik uz soļa tup podiņš, bet kur nesēž sēne, zaigo brūkleņu ķekars. Dārzā nav labāk – pilna zeme āboliem un aličām, vēl izops jāsažāvē un piparmētru atāls.
Šodien norakām kartupeļus – salasījām gan pieklājīgos eksemplārus, gan arī zirņu radiniekus. Mums abām ar mammu ar mazajiem kartupelīšiem ir īpašas attiecības. Mamma tādus ēda pēc kara un to gardums iesēdies atmiņā. Varbūt tādas sajūtas ir tik stipras, ka tās pārmantojas.
Un droši vien daudzu mammu mūžīgā rūpe par to, vai esi paēdis, arī sakņojas pēckara bada iespaidā, kas joprojām mīt kaut kur zemapziņā. Varbūt tas pats iemesls ir masveidīgajai rudens velšu vākšanai. Es arī sēžu starp sēņu un zapšu katliem, brīžam uznāk dusmas – nu kur vienam cilvēkam tā jānoņemas, varētu padomāt, ka nebūtu nekā cita, ko ēst. Un cik rudeņu izskaņā tu nosolies nākamgad tā neplosīties (tāpat pa ziemu reti kad izdodas visu sastrādāto nokopt), tik nākamajā tu visu sāc no gala. Un skaidri zinu, ka neesmu vienīgā, kas šovakar sēž sēņu spaiņu ielenkumā. Spriežot pēc tā, kā šorīt izskatījās Pleskavas šosejas mala, šobrīd puse Latvijas tīra sēnes.
Šodien runājām arī par to, kā bērni ņerkstās ap ēdienu – kad sablenderēts ēd, kad redz, kas iekšā, tad nē – šitas man negaršo, šito es negribu. Kādreiz šādās situācijās mēdzu piebilst – “sen karš nav bijis”. Tagad paklusēju.
