Precību tirgus

Rītu pavadu hostelī – atvelkot elpu un rakstot. Tad dodos tālākā Šanhajas izpētē – sāku ar iemīļotu nodarbi – klīšanu pa ielām uz labu laimi. Pieredze rāda, ka šādi var atrast daudzas interesantas vietas un lietas. Var arī neatrast. Šoreiz manu uzmanību piesaista cilvēku drūzmēšanās parkā – nez kas tur notiek. Arī piegājusi tuvāk, netieku gudra. Izskatās pēc sludinājumu gadatirgus. Cilvēki piesprauduši lapiņas ar tekstu uz zemē stāvošiem atvāztiem lietussargiem, citiem ir lielāki plakāti. Mana pirmā doma ir, ka šeit tiek sludināti mājokļi, bet tad pamanu, ka pie atsevišķiem sludinājumiem redzamie cipari atbilst cilvēku parametriem – augums, vecums, uz dažām lapiņām piespraustas arī bildes. Sāk izskatīties pēc offline iepazīšanās portāla. Ieraudzījusi vēl pāris ārzemniekus, pieeju pie viņiem un prasu, kas šeit notiek. Viņi apstiprina manas aizdomas – šis ir “marriage market” – precību tirgus. Vecāki un vecvecāki šeit meklē otru pusīti savām atvasēm. Prasu, vai pašas atvases zina, ka atrodas uz sludinājumu dēļa – daļa zinot, daļa nē. Atsevišķās vietās var vērsties pie savedējiem, kas ar šo rūpalu nodarbojas profesionālā līmenī. Staigājot pa ielām, man gan nav radusies sajūta, ka jauniešiem šeit būtu problēmas pašiem iepazīties. Pārīši, tai skaitā ļoti jauni, šeit uz ielām redzami biežāk kā Eiropā.

Gana izpriecājusies par sludinājumu virtenēm, eju pastaigāties un ieraugu norādi, kurai sekoju bez pārdomām – Modernās mākslas muzejs “MOCA Shanghai”, kas Tautas parkā ir jaunpienācējs. Muzejā atrodamas animācijai veltīta izstāde, kuras ietvaros var noskatīties garu multfilmu. Jāteic, ka parasti pie multfilmām gan neraudu, bet šī gandrīz mainīja šo statistiku. Zāles tumsā varēja dzirdēt, ka citi to jau ir izmainījuši. Šobrīd aktuālākā muzeja ekspozīcija ir par Monas Līzas smaida tēmu – apspēlēta gan pati slavenā būtne, gan smaids kā tāds.

Jūtu, ka mana diena jau ir izdevusies, bet tās noslēgumam vēl dodos uz vecpilsētu Jujuaņu – tajā var pēc sirds patikas nolūkoties uz tradicionālajām ķīniešu celtnēm, paviesoties slavenajā Hustjintinas tējnīcā, kuru no visām pusēm ieskauj ūdens un uz to ved zigzagveida akmens tiltiņi. Pēc tam kājas pašas aizved uz tirgus sadaļu – tur var nopirkt pašu vellu. Es izvēlos šeit pavakariņot un tā kā Šanhaja ir ūdens tuvumā, tad šeit var nomēģināt visdažādākās zivis. Man gan šodien prāts uz eksperimentiem nenesas un palieku pie pārbaudītam vērtībām – garnelēm. Pēc vakariņām dodas atpakaļ uz hosteli pa naksnīgo Bundu – tumsā augstceltnes izskatās vēl iespaidīgāk kā dienā. Atkal cenšos atrast mājas pēc intuīcijas un brīdī, kad teju sajūtos apmaldījusies un ieskatos gudrajā grāmatas kartē, konstatēju, ka esmu pāris ielu attālumā no hosteļa. Pie hosteļa veikaliņā nopērku alu vakarēšanai – šodien tas maksā par 2 juaņām vairāk kā vakar, jo ir cits pārdevējs. Vakarējot noskatos kā mana istabas biedrene čakli strādā, pierunājot cilvēkus doties tusēt. Pēc mana atteikuma viņa īpaši nenopūlas ar pierunāšanu, laikam ir sapratusi, ka nekāda klubu zvaigzne un liela tērētāja no manis nesanāks.