Katrā pilsētā ir kaujas uzdevums – atrast pastu. Arī šorīt, pirms pametam Melnkalni, jāatrod vieta, kur dabūt markas un pastkasti, kur iemest kartiņas – 50% no mūsu kompānijas aktīvi aizraujas ar šo nodarbi. Tomēr šodien ir brīvdienas un pasts ir ciet. Iveta atrod gana oriģinālu risinājumu – atstāj kartiņas un naudu blakus veikala pārdevējai un viņa solās visu nokārtot rīt. Padarījuši padarāmo dodamies uz Albāniju.
Stāvot nelielā rindā pie robežas, pamanos iesnausties. Tādējādi iebraucu Albānijā aizmigusi – robežsargi neuzskata par vajadzīgu traucēt cilvēka miegu.
Kā pirmo Albānijā apskatām senu cietoksni. Esmu drusku iepalikusi no pārējiem, kad pie ieejas apdzenu palielu angliski runājošu tūristu grupu. Kad satieku savējos, Raimons prasa, kāpēc esmu atdalījusies no grupas. Domāta ir lielā angļu grupa, jo esam neviļus ar to kopā ienākuši objektā, kurā, kā izrādās, ir ieejas maksa vietējās naudiņās lekos, pie kuriem vēl neesam paguvuši tikt.
Netālajā Škoderas pilsētā uzpildām degvielu un iepērkam augļus – šeit ir ļoti gardi sarkanie apelsīni, kurus esam dikti iecienījuši. Albānija beidzot ir Balkānu valsts ar kolorītu. Citādi jau mums sāka šķist, ka Kustorica ir bijis melis. Tagad domājam, ka albānis. Sirdī. Katrā mazākā apdzīvotā vietā uz stiķiem žāvējas veļa, daudzām mājām iestājies pussabrukšanas periods, cilvēki uz mums noskatās tikpat cītīgi kā mēs uz viņiem. Savstarpējais kolorīts.
Gribam braukt meklēt slēpni, kura aprakstā minēts, ka pēc tā pāris stundas jābrauc pa kalnu ceļu ar lieliskiem skatiem. Kad tiekam līdz nepieciešamajam ceļam, tas ir ciet. Stāv policists un nevienu nelaiž. Neko jēdzīgu šis arī nesaka – kāpēc tā un cik ilgi tas turpināsies. Mēs neesam vienīgie gaidītāji un citi ļautiņi, kas kaut ko jēdz angliski, izsaka minējumu, ka ceļš būšot vaļā pēc pusstundas. Nolemjam pagaidīt un jau teju noskaņojamies uz kafiju, kad ceļu pēkšņi atver un varam doties. Slēpņa veidotāji nav melojuši. Sākumā kalni ir zemāki, bet, braucot tālāk, jau paveras skats uz grēdām ar sniegu galotnēs. Daudzi kalni iebāzuši degunus mākoņos, lai ilgāk saglabātu balto rotu. Atrodam pirmo slēpni Albānijā – vēl viena valsts “check”.
Kā prognozēja Liene, mums šodien būs dzīvnieku diena. No rīta vēl viesnīcas pagalmā ceļu šķērsoja paliels bruņurupucis, drīz pēc tam mašīnai nāca pretī ēzeļu bariņš, citā mazpilsētā vērojām mazu cūku, kas cerēja tikt pie mammas, mēģinādama lecot pārvarēt metru augstu betona apmali. Nerunājot nemaz par kalnu govīm ceļmalās, kas iebridušas līdz potītēm violetos mārsilu laukos.
Piecos vakarā piebraucam pie Kosovas robežas. Šoreiz viss notiek operatīvi – pagaidām minūtes desmit, tad no būdiņas atskan zīmogu skaņas, tos spiežot mūsu pasēs. Tagad dodamies uz klosteri, kas iekļauts Unesco sarakstā. Un atrodas netālu no mūsu naktsmītnes – pilsētas Prištinas, Kosovas galvaspilsētas. Raimons saka, ka pat apsverot iespēju pārvilkt šortus. “Vai uz treniņbiksēm?”, interesējamies. Raimons domā, ka tajās viņu ielaistu gan. “Nuja, tas jau viņiem faktiski nacionālais tērps,” rezumē Iveta.
Klosteris ir neliels, bet izskatās gana sens, īpaši iekšpuses komiksi. Mūķenes veic dziedāšanas mēģinājumus, apmeklētāji skūpsta svētbildes. Pareizticīgajiem tā esot ierasta prakse. Man, protams, redzētais uzreiz asociējas ar Darela aprakstīto sižetu – kā Margo bučoja svētajam kājas. Aši tikuši galā ar klosteri, braucam uz Prištinu un meklējam viesnīcu. Krietnu brīdi riņķojam pa centru, pat izbraucam kārtīgu gabalu pa vienvirziena ielu pretējā virzienā. Vietējie uz to noskatās bez mazākā nosodījuma, varētu pat teikt, ka ar zināmu labvēlību. Mūsu hostelis atrodas ekskluzīvā vietā – pašā tirgus viducī. Skan priecīga Balkānu popsa, vietējie uz mums skatās kā uz staigājošiem brīnumiem, apkārt tomātu un zaļu lapu grēdas. Dzīve ir skaista.
