Zāra ar Ābramu uzaicina ciemos radiniekus un pasniedz viņiem vakariņas. Kad viesi aizgājuši, Zāra konstatē, ka pazudušas ģimenes relikvijas – sudraba karotītes. Nodomājuši, ka viesi tās nozaguši, viņi vairs radus ciemos neaicina, pat nesazinās ar tiem. Pēc pāris gadiem Zāra atrod karotītes aizkritušas aiz skapja. Bet radus joprojām nekur neaicina. Kāpēc? Karotītes atradās, bet rūgtums palika.
“Šodien ir apskaidrības diena,” kad visi esam iekāpuši mašīnā, paziņo Iveta. Pašā ceļojuma sākumā viņai pazuda rozā pildspalva un fakts tika piefiksēts, kad izgājām no lielā pareizticīgo klostera, kur tā bijusi piesprausta pie somas. Mēs, protams, izdarījām loģiskāko iespējamo secinājumu – kāds pops apzadzies, viņi tur tādi aizdomīgi klīda apkārt. Nedaudz savu reputāciju pareizticīgā baznīca atguva citā pilsētā, iedāvinot Ivetai vārītu, krāsotu olu. Šorīt pildspalva tika atrasta mašīnā zem sēdekļa. Tomēr – pildspalva atradās, bet rūgtums palika.
Šis teiciens, tāpat kā daudzi citi, veido mūsu ceļojuma leksiku. Ieskatam neliela vārdnīca ar mūsu ikdienā lietotajiem terminiem.
Bamslis – plastmasas pudelē pildīts lēts, alkoholisks dzēriens. Visbiežāk alus, ar tilpumu 2 l (līdz īstam bamslim gan šai braucienā vēl neesam tikuši)
Bamslītis – neliels bamslis ar tilpumu 0.33 l
Resnās rokas foto – pašiņi, vēlams ar zivsaci, kurās vismaz vienas personas roka (autora) izskatās nepiedienīgi resna
Gepardraksts – īpaši ievērots un izcelts jebkurā situācijā, kur tiek piefiksēts
Stulbie maķedonieši – tā kā braucam ar auto, kuram ir Maķedonijas numurs, jebkurā neveiklā situācijā izmantojam iespēju izlikties par šīs valsts pārstāvjiem
Velšanās uz tiltu – geokešu meklēšana tiltā vai vienkārši vēsturisku objektu apmeklēšana, esot krietnā bamslī (pagaidām nav realizēta)
Kvalitatīvi – apzīmējums, ar kuru var raksturot ļoti daudzas situācijas, lietas, izteikt izjūtas
Kvalitatīva rušināšanās pa drupačām – darbība, kas notiek pēc bulciņu ēšanas, tās notiesājot automašīnā
Vakar Raimons iepirka jaunāko Bregoviča disku, tad nu šodien mūs priecē šī reģiona ritmi – grūti pat mierīgi nosēdēt. Atrodam noslēguma slēpni Horvātijā, iztērējam pēdējās kunas saldējumos un pusdivpadsmitos iestājamies mašīnu rindā uz Melnkalnes robežas. Kādreiz šī valsts par savu valūtu izvēlējusies vācu markas, bet šobrīd lieto eiro – tieši laikā, jo mūsu skaidrās eiro naudas (kas ir universāla norēķinu valūta visos Balkānos) apjoms ir izsīcis. Uz robežas atkal stāvam krietnu stundu, un mūs bez īpašām ceremonijām ielaiž Melnkalnē.
Dienu pavadām braucot gar piekrasti un ik pa laikam piestājot ceļmalas pilsētās, kas ir vecas, daiļas un visādi ievērojamas. Apmeklējam diezgan lielu daudzumu baznīcu, apēdam rekordlielu saldējumu skaitu, mazliet paniekojamies ar bamslīti un sameklējam pulciņu slēpņu. Melnkalne ir ļoti populāra krievu tūristu uzturēšanās valsts, no pēdējās pilsētas, aši nopeldējušies (vienskaitlī) un atraduši slēpni, mūkam prom.
Mēs joprojām braucam pa piekrasti, kad sāk rietēt saule. Saulriets, apvienojumā ar ūdens klaju un kalniem, gandrīz vienmēr ir iespaidīgs. Ulcinjas pilsētā iebraucam jau tumsā. Mums gļuko kartes un neizdodas Gps ievadīt viesnīcas ielu. Mēģinām atrast to pēc kartes skrīnšota, tas izdodas ar otro piegājienu, tomēr viesnīcas ēka nedodas rokā. Nepalīdz pat sazināšanās ar Latviju un koordināšu palūgšana. Liekam lietā pēdējo instrumentu – zvanām viesnīcas cilvēkiem. Mums izdodas izskaidrot, kur atrodamies, un pēc piecām minūtēm pie mums pieripo motorollers ar ceļa zinātāju. Sekojam motobraucējam (jānogriežas zem zīmes, who cares) un pa tumšām ieliņām aizlīkumojam līdz apartamentiem. Pati ēka un arī piešķirtās istabas ir glaunas bez gala. Un atkal jau maksājam vien 10 eiro no galviņas. Liene smejas, ka pēc šī ceļojuma būs grūti rezervēt naktsmītnes – viss šķitīs dārgi. Pēc tam aizbraucam vakariņās – šķiet, ka visa pilsēta izgājusi ielās. Meitenes un puiši uzcirtušies spilgtās drēbītēs un saveidojuši frizūras. Un rodas priekšstats, ka visa pilsēta pazīst viens otru. Atraduši salīdzinoši mierīgu vietiņu, paēdam vakariņas un ejam gulēt.
