No rīta izmetam atvadu lociņu pa Mostaru: tirgotāji izkrāmē savus suvenīru kalnus, puisis centīgi mazgā un berž slaveno tiltu – pilsēta mostas ierastajai dienai.
Šodien sākam ceļojumu ar Blagajas apskati – zem milzu klints pārsedzes straujas upes krastā slejas 15. gadsimtā celts dervišu namiņš Tekija. Novelkot apavus un uzliekot lakatu, to izstaigāt var jebkurš. Raimons spriež, ka, lai ilgstoši uzturētos šajā namiņā, jābūt lielai paļāvībai uz Allahu – klints pārkare neizskatās drošākā konstrukcija zemes virsū.
Šķērsojam straujo upi pa gājēju tiltiņu, un mūsu uzmanību piesaista kafejnīca, kurā daļa galdiņu un krēslu atrodas uz akmens paaugstinājuma tieši upē un sausām kājām pie tiem tikt nevar. Novelkam apavus, uzlokām bikses un rāpjamies upē. Ūdens ir ledaini auksts, bet karstā laikā šeit malkot alu varētu būt tīkami. Šoreiz gan īpaši nekavējamies – uztaisām vien nelielu fotosesiju.
Lai arī laika prognoze šodienai neko labu nesolīja, ir parādījusies saule – uzreiz top diezgan karsts. Ceram, ka līdz Dubrovnikiem nekas nemainīsies. Tagad dodamies Medjugorjes virzienā. Tur 1981. gadā sešiem pusaudžiem parādījusies jaunava Marija un, pateicoties šim faktam, tā tagad ir ievērojama svētvieta. Trim no viņiem jaunava rēgojoties joprojām – katru dienu. Par spīti tam, Romas katoļu baznīca gan oficiāli nav atzinusi šo vietu, kas radījusi strīdus starp dažādiem kristiešu grupējumiem. Ceļvedis sniedz padomu – ja gadījumā jaunavu neizdodas ieraudzīt, var nopirkt statueti, ja arī tas nesniedz mierinājumu, to varot meklēt vietējo vīna darītavu izstrādājumos.
Piebraucam pie baznīcas un cenšamies nepazust pūlī. Tūristi te sabraukuši meklēt brīnumus ar milzu autobusiem. Baznīciņa īsti nekāda, nolemju apiet tai apkārt. Otrā pusē redzama apaļa skatuve un ap to – solu rindas. Pēc visa spriežot, šeit varētu notikt rādīšanās rituāls. Neizskatās, ka kaut kas tuvākajā laikā plāno rēgoties, soli ir pamatā tukši. Pie baznīcas, parkā uz soliņa, sēd vīri talāros un maina grēksūdzes pret svētību. Mani piesaista kāds vīrietis labākajos gados, kurš sev priekšā izlicis valodu plāksnītes, kurās viņš runā, jo viena no tām vēsta, ka viņš runājot arī lietuviski. Mani, protams, tirda ziņkāre – kā tas nākas. Pagaidījusi, kamēr viņš beidz runāt ar pāris grēciniekiem, sēžos blakus un uzdodu šo jautājumu. Izrādās, ka organizācija, kurā viņš darbojas, ir no Lietuvas, vīrietis tur nodzīvojis sešus gadus. Pats dzimis itālietes un spāņa laulībā. Vārds pa vārdam, un mūsu saruna tomēr nonāk līdz tādai, ko attāli varētu uzskatīt par grēksūdzi. To nu es šeit atļaušos neizklāstīt, vien piebildīšu, ka tā, lietojot Raimona bieži piesaukto terminu, bija kvalitatīva. Ieskatam viens teikums: “You shoudn’t make decisions based on emotions but on a will.”
Pēc tam braucam skatīties, kā pār klinšu malām no 26 – 28 metru augstuma gāžas Trebižatas upe, veidojot 120 metrus platu ūdenskritumu – Kravicu. Kamēr citi vien skatās, Raimons arī šeit nelaiž garām iespēju nopeldēties – šoreiz viņš aukstajā ūdenī pavada krietni ilgāku laiku. Vienīgi, atšķirībā no iepriekšējās peldes, nelīst.
Iepirkuši mazliet provianta un stiprinājušies ar pīrāgiem un saldējumu, dodamies uz Horvātijas robežas pusi. Iebraucam mazā robežpostenī, un fakts, ka šis šķērsošanas punkts ir tikai vietējiem un mums tāpat būs jādodas uz citu posteni, netraucē robežsargiem diezgan kārtīgi izkratīt mašīnu un iztaujāt Raimonu, vai mēs nevedam ieročus, narkotikas, Viagru un tamlīdzīgus atribūtus. Tad vēl brīdi stāvam malā un noskatāmies kā robežsargi, paņēmuši Raimona pasi, kaut kur zvanās. Raimons stāsta, ka arī iepriekšējā reizē, kad iebraucis Horvātijā, uz robežas pavadījuši krietnu laiku, jo darbinieki neesot ticējuši, ka pasē esošais cilvēks ir viņš, toties viņiem bijusi stingra pārliecība, ka aizdomīgā kompānija ved narkotikas – gandrīz tikuši līdz pārbaudēm izģērbjoties. Sākam attīstīt šo tēmu tagad un spriežam, kāda nez būtu robežsargu reakcija, ja šie mums liktu izģērbties līdz apakšveļai. Vismaz Raimona gadījumā diezgan interesanta, jo pēc peldes šis slapjās apenes iemetis bagāžniekā. To mēs laimīgā kārtā neuzzinām, jo, izstāvējuši krietnu rindu uz robežposteni, kas paredzēts importa cilvēkiem, tiekam Horvātijā. Esam stāvējuši rindā vairāk kā stundu, bet uz mūsu pasēm neviens pat lāgā nepaskatās, kur nu vēl uz ko citu. Te ir mazs joks ar robežām, jo pēc gabaliņa iebraucam atpakaļ Bosnijā, tad atkal nonākam Horvātijā.
Naktsmītne mums atkal ekskluzīva – diezgan smalks apartaments par 10 eiro no deguna. Noliekam somas un dodamies aplūkot Dubrovnikus. Vecpilsēta ir krāšņa, bet mums šobrīd vairāk prāts nesas uz vakariņām. Tomēr, izpētījuši pāris iestāžu ēdienkartes, nolemjam laimi meklēt ārpus tūrisma centra – vakar jau gana samaksājam par skaisto skatu. Drīz aiz pilsētas robežām atrodam glītu picēriju – tur paēdam ļoti gardi un vismaz uz pusi lētāk. Gaidot, kamēr malkas krāsnī top mūsu vakariņas, diktējam Raimonam pastkartiņas tekstu, katrs izdomājot vienu teikumu. Cerams, saņēmējai būs viss kārtībā ar humora izjūtu. Uzsitam vēl arī pāris zoles partijas, iemēģinot tikko iegādāto suvenīrkāršu funkcionalitāti. Braucot mājup, atrodam slēpni un Raimons notestē Adrijas jūras ūdens temperatūru. Ir būtiski siltāk.
