Rītu sākam ar Sarajevas apskati. Šeit, daudz biežāk kā Belgradā, redzamas kara pēdas – sabumbotas mājas un ložu caurumi ēku sienās. Mazliet apskatām pilsētas centru, vecpilsētu un atzīmējamies pilsētā, atrodot pirmo slēpni Bosnijā-Hercogovinā. Vecpilsētā piesēžam uz branču – pasūtām vietējo ēdienu – ar sieru un gaļu pildītu pīrāgu, kas pārliets ar sēņu mērci. Garšo lieliski. Kopumā Balkānu virtuve vēl nav pievīlusi ne reizi un, cerams, tā tas arī turpināsies.
Vēl Sarajeva esot pilna ar klaiņojošiem suņiem. Tie esot liela izmēra un īpaši ieinteresēti tūristos, pie kuriem var saost pārtiku. Ja notiekot šāda satikšanās, ceļvedis rekomendē labāk lekt taksī, lai gan arī taksisti te neesot paši uzticamākie ļautiņi. Šodien līst un nevienu klaiņotāju nemana. Tad, vietējā pasta nojumē redzam sagūlušus deviņus suņus – melnie sapulcējušies vienā paksī, brūnie – otrā. Neko draudīgi gan šie neizskatās.
Gps ved mūs slēpņa virzienā, bet finālā pa stāvām un šaurām ieliņām ieved mūs Šaurajā bezizejā. Esam nokļuvuši virs Sarajevas. Sākas branga lietusgāze un no pilsētas puses atskan dziedājumi – ir musulmaņu lūgšanu laiks. Brīdi pakavējušies mirkļa noskaņā, dodamies tālāk. No slēpņa apciemojuma gan atsakāmies, jo izlasām, ka līdz tam jāiet ar kājām 5 km. Šādos laika apstākļos tas neizklausās pēc prieka un līksmes pilnas pastaigas.
Tad nu laižam ārā no Sarajevas un sākam braukt šī vakara galamērķa – Mostaras virzienā. Tad slēpnis parāda mums senu tiltu un pa stāvu kalnu ceļu aizved līdz Boračko ezeram. Ūdens ir dzidrs un Raimons nolemj nopeldēties, pēc viņa aukstuma skalas ūdens sasniedz trešo – vidējo aukstumu pakāpi.
Ne tikai Sarajeva, bet arī daudzas mazo ciematu ēkas “rotā” ložu caurumi. Ceļvedis rekomendē īpaši no ceļa nost nekāpt, šo norādījumu pastiprina ceļmalās izvietotās zīmes – mīnēts. Tāpēc šajā valstī pamatā zaļo pieturu meklējam benzīntankos.
Mostarā iebraucam salīdzinoši agri un iesākumā noliekam auto, lai apskatītu šejienes slaveno tiltu, kas ticis atjaunots pēc bombardēšanas. Uztrāpām tieši laikā, lai redzētu kā viens vīrišķis ielec no šī tilta upē – to viņš darot katru dienu. Kad atnākam atpakaļ pie mašīnas, ieraugām, ka esam to novietojuši tieši zem zīmes, kas brīdina par ēkas sabrukšanu un, ka šai vietā mašīnas īsti neiesaka likt. Tad nu ievadām gps šodienas hosteļa koordinātas un braucam prom.
Jāteic, ka lietot vārdu hostelis attiecībā uz šo naktsmītni gan neklātos. Mums četrvietīgas istabas vietā par to pašu samaksu piešķir divas divvietīgas, kas ir gana glītas, tāpat kā visa ēka un apkaime, te ir ātrs internets un mūs vēl uzaicina uz welcome drinku – našķiem, sulas glāzi un kafiju. Un tas viss par 12,5 eiro no deguna. Jā, un vieta atrodas mazāk kā pusminūtes attālumā no slavenā tilta un mums ir bezmaksas autostāvvieta, kur piesiet zirgu.
Nometuši somas, dodamies paklaiņot pa pilsētu un apskatīt visu, kamēr gaišs. Upe sadala pilsētu divās daļās – vienā no tām dominē kristietība, otrā islāms. Kara laikā vienlīdz traki sacaurumotas abas puses. Kad esam izmetuši krietnu lociņu un ir ne tikai satumsis, bet arī atkal sācis līt, meklējam vietu vakariņām. Šoreiz mums ir nosacījums – gribam ēst ar skaistu skatu. Tad nu arī to baudām vakariņās, jo ēdiens, salīdzinoši ar visu līdz šim baudīto, nav tik izcils. Bet skats – ideāls :).
Pēc vakariņām izmēģinām laimi vēl pāris krogos un gribam pasūtīt Sarajevo tumšo alu, kuru Liene no rīta pagaršoja. Tomēr to nekur nevar dabūt, nospļaujamies, aizejam uz veikalu pēc vīniņa un ejam uz viesnīcu svinēt Raimon(d)a vārdadienu. Svinības gan izpaužas sēžot istabiņā un katram dzīvojoties pa savu datoru – tik tālu nu esam. Tad nu lieku punktu, lai pieliktu punktu šai nepiedienīgajai situācijai.
