Stāvu rindā pie geitiem Londonas lidostā un ar šausmām vēroju kā viens blods velns pārbauda visu somu izmērus. Wizzairs ir ieviesis jaunus bagāžas nosacījumus un ir pilnīgi skaidrs, ka mana mugursoma nekvalificējas. Varētu padomāt, ka viņiem rokas bagāžas nodalījums lidmašīnā būtu sarāvies. Nu, nakarkala ar iepriekšiepriekšējo ierakstu.
Īsi pirms manis tiek ņemti priekšā divi kungi – viņiem ir maziņas mugursomas un nelieli stumjamie koferīši. Divas somas nedrīkst būt. Basta. Jāpiemaksā 56 mārciņas, ar karti maksāt nevar. Kamēr šos tur “drāž”, lavos garām un ar visvienaldzīgāko skatu pasaulē sniedzu otrai sievietei iekāpšanas karti. Un tieku garām. To laikam sauc par cūkas laimi.
Tāda pati laime man ir lidmašīnā – esmu viena pa trim beņķiem un, kolīdz esam pacēlušies, liekos slīpi – naktī gulētas vien nepilnas četras stundas. Pamostos īsi pirms nosēšanās, stjuarte mani brutāli izmet no havajas – visiem jāatgriežas vietās.
Skopjes lidostā mani sagaida namatēvs Stīvs – britu džeks, kas jau vairāk kā četrus gadus strādā Skopjē. Atpazīstam viens otru bez problēmām, sarokojamies un braucam uz pilsētu. Viņš mani aizved pie sevis, ierāda istabu, iedod atslēgas un pazūd strādāt.
Mazliet iekārtojusies, dodos iepazīties ar Skopji. Ļoti, ļoti dīvaina pilsēta. Kopš tikusi pie Maķedonijas galvaspilsētas goda, varasvīri izdomājuši ieviest pilsētā zināmu varenības devu. Un pārcenšas pēc pilnas programmas. Visā pilsētā tiek celtas jaunas, milzīgas ēkas ar kolonnām. Un katrā brīvā vietā uztupināta kāda skulptūra. Galvenais gods, protams, ticis Aleksandram. Bet tad viņiem esot aptrūcies vēsturisko personāliju un šie uzmaukuši skulptūru, piemēram, vietējai popmūzikas zvaigznei. Vēl vairāki pakši ir brīvi un vakarā mēs ar Stīvu smejamies, ka par zināmu samaksu varētu panākt arī savas skulptūras uzstādīšanu.
Izstaigāju centru, paēdu pusdienas kādā tūristiskā vietā – esmu pārāk izbadējusies, lai meklētu autentiskus ūķus. Ēdiens ir garšīgs. Šeit par trīs šķīvjiem un alu samaksāju tikpat cik Londonā tikai par alu. Pēc tam ieklīstu tirgū. Milzīga salātgalva maksā 10 santīmus. Kilograms gurķu – 40 santīmu. Zemenes ir mazliet dārgākas – 2 lati kilogramā, bet tās smaržo tik kārdinoši, ka nopērku lielu tūtu. Pēc tam mazliet apsamaldos – Skopjes ģeogrāfija man nav viegli saprotama.
Ap 7 atgriežos mājās, Stīvs arī ir klāt pēc piecām minūtēm. Ieejam dušā un dodamies ielās. Pēc pāris aliem Stīvs mani aizved uz kādu vietējo restorānu. Tas ir izcils visās nozīmēs. Ļoti garšīgs vietējais vīns, burvīga dzīvā mūzika. Un izcils, tiešām izcils ēdiens. Es nezinu, cik mēs samaksājām, bet neko daudz.
Pēc tam turpinām “pub crawl” pa vietējiem krodziņiem un bāriem. Alus šeit maksā ap 1 latu, nepiedienīgi lēti. Šeit ir ļoti daudz klaiņojoši dzīvnieki, īpaši kaķi. Bet lielākoties viņus šeit mīļo, vien retais krogus saimnieks dzen prom. Vienā krogā mums pieklīst bikla kaķenīte un Stīvs man māca komunikāciju ar kaķiem. Sākumā vajag izveikt “cat look”. Tas ir tā – skatoties uz kaķi lēnām samirkšķināt abas acis. Tas ir kā godīga iepazīšanās. Vienkārši blenšana kaķus besī, viņi to uztver kā draudu. Tikai tad, ja kaķis atmirkšķina pretī, var turpināt tālāku komunikāciju.
Dainis
Sveika ,Zane(: pa glauno palasīt, jauki un patiesi apraksti,,superīgil!