Nupat jau man sāk jukt, cik reizes esmu bijusi Londonā. Pirmo reizi šeit ierados pirms gadiem desmit – viena pati, faktiski bez naudas un līdz brīdim, kad apciemoju Ņujorku, saucu to par savu mīļāko pilsētu. Pēc tam esmu atgriezusies šeit kopā ar vecākiem, apciemojusi draudzeni un pabijusi tranzītā, lidojot uz citām zemēm. Šī ir viena no tām reizēm. Londona ir viena no ērtākajām pilsētām, caur kuru lidot, un šoreiz tā ir mans pieturas daudzpunkts starp Franciju un Maķedoniju.
Līdzīgi kā iepriekšējā viesošanās reizē, naktsmītne man sarunāta pie bijušās sadarbības partneres Elīnas (bija tak kaut kāda jēga darbam arī 🙂 ). Tikai šoreiz man ir mazliet vairāk laika – trīs pilnas dienas.
Tā kā Elīna ar dzīvesbiedru ir devusies Lieldienu izbraukumā, mans pirmais uzdevums ir atrast viņas darbavietu un tikt pie mājas atslēgām. Tas izdodas godam, pēc tam jāatrod pati māja. Zinu, ka tā atrodas Camden town tuvumā, bet tā kā adrese ir Kentish road, nolemju braukt līdz stacijai ar šādu nosaukumu. Tas gan izrādījās mazliet neapdomīgi, jo metro aizved krietnu gabalu tālāk. Tomēr, kā parasti šādās reizēs, aprunājos ar sevi – “Tu pirms pāris dienām bez īpašas čīkstēšanas varēju tieši ar šo pašu somu nosoļot 30 kilometrus. Tagad, kad jānoiet viens, pēkšņi tas šķiet baigais gabals, ne?” Uzreiz pāriet pašpārmetumi.
Man laikam joprojām ir neliela trauma pēc Francijas laukiem un tur reti sastopamajiem veikaliem, ka šauju iekšā pirmajā lielajā bodē un sapērku ņammas vakariņām. Protams, pēc tam pagāju garām vēl kādiem pieciem lieliem veikaliem. Bet štrunts. Un bija tāda bauda ar kādu parunāt saliktiem, paplašinātiem teikumiem.
Māju atrodu pavisam viegli, arī ārdurvis izdodas atslēgt ar pirmo uz dullo pagrābto atslēgu. Pie iekšdurvīm gan mokos krietnu laiku. Esmu izmēģinājusi visas atslēgas dažādās kombinācijās, kad pār mani nāk apgaismība. Pag, vai tik Elīna nerakstīja kaut ko par dzīvokļiem. Ieskatos atsūtītajā ziņā – kā tad, tur dzīvokļa numurs minēts. Saprotu, ka visu šo laiku esmu centusies atmūķēt kaimiņa durvis. Labi, ka neviens nebija mājās. Nu re, kad atrodu īstās durvis, cita slēgšana. Tieku iekšā un iepazīstos ar mājām tuvākajām dienām. Omulīgs mājoklis ar mazu, burvīgu jumta terasīti. Sākumā biju domājusi, ka mazliet paklīdīšu pa pilsētu jau šovakar, bet slinkums sadarbībā ar nogurumu ņem virsroku un nolemju doties pie miera.
***
Nākamajā dienā gan dodos sasveicināties ar pilsētu. Man ir tāds sasveicināšanās maršruts – sāku ar Bigbenu un Vestminsteres abatiju, tad šķērsoju Temzu, piemiedzot Londonas acij, un tad pastaigājos pa Southbank līdz Tower Bridge. Pa ceļam iegriežos Tate modern, bet šoreiz sprūku ārā diezgan ātri – ir brīvdiena un muzejā vidēji uz vienu objektu ir 5 cilvēki. Arī ārā, neskatoties uz pretīgo laiku, čum un mudž.
Esmu mazliet vīlusies, ka modernā māksla šoreiz nav sniegusi ierasto iedvesmu un nodomāju pameklēt laimi laicīgākās lietās – aizbraukt uz Oksfordstrītu un varbūt pat mazliet iepirkties. Kas tev deva – tur atkal visi veikali ciet. Lēnām čāpoju pa dzīvelīgo ielu, līdz kādā šķērsieliņā pamanu uzrakstu “The Photographer’s Gallery”. O, tas man patīk. Par šo es pat būtu ar mieru maksāt, bet tas nav nepieciešams. Ieeja ir bez maksas. Vēroju bildes – cita uzrunā, cita nē. Iestrēgstu pie spāņu fotogrāfa Alberto Garsijas-Aliksa uzņemtā video. Tas ir tik skaists, katru teikumu gribas atcerēties. Izeju no galerijas (precīzāk sakot, mani izmet, jo tā tiek slēgta) jau krietni labākā omā – esmu dabūjusi savu iedvesmas injekciju. Vēl viena deva gan priekšā – šovakar vienā no Londonas klubiem Richmix notiek bezmaksas soulmūzikas vakars, ko esmu ieplānojusi apmeklēt. Atkal izkāpju nepareizajā metro stacijā un krietnu gabaliņu paejos. Bet, tas pat ir labi, jo, kad atrodu klubu, tas vēl nemaz nav atvērts. Tikmēr iestiprinos ar nelielām vakariņām un tad jau arī koncerts sākas. Katrs mūziķis izpilda divas līdz trīs dziesmas, mēs abi ar alu priecīgi klausāmies. Skaisti. Pēc tam viens no izpildītājiem zālē dala skrejlapas koncertam, kur viņš uzstājas jaunnedēļ. Es neņemu, “Sorry, I have to go in a few days.” “Oh, don’t go”, vecais šķelmis teatrāli lūdzas.
Koncerts beidzas mirkli pirms 11. Izeju no kluba un iekāpju pirmajā autobusā, kas pagadās. Ar domu – braukšu, līdz ieraudzīšu kādu metro staciju, tad kāpšu ārā un braukšu mājās. Pēc minūtēm 15 palieku tramīga – kļūst arvien tumšākas ielas, nevienu metro staciju neredz. Būtu rīts, štrunts, bet tagad jūtos kā Pelnrušķīte. Ja līdz pusnaktij nepaspēšu uz metro, varēšu braukt mājās ar ķirbi. Un tas ir diezgan dārgi. Vēl man pieslēdzas, ka tūlīt izbraukšu (ja jau sen neesmu izbraukusi) no otrās zonas, kur beidzas manas transporta kartes vara. Šīs domas mudināta, lecu ārā tuvākajā pieturā un pārsēžos autobusā, kas dodas atpakaļ centra virzienā. Biju iecerējusi ielavīties autobusā, nenopīkstinot karti, bet turbānotais šoferis sit pie stikla un rāda, lai es nāku atpakaļ. Drebošu sirdi lieku katri pie lasītāja. Fū. Iedegas zaļā lampiņa. Pēc brīža redzama arī pirmā metro stacija – Angel. Tā ir uz man nepieciešamās līnijas un pēc maza brīža jau sēžu metro vagonā, kas aizvizina mani mājās.
***
Ieraudzījusi manu ierakstu Feisbukā, mana ceļabiedrene no pirmā Santjago ceļa – Hertera raksta: “Pag, vai tas nozīmē, ka esi Londonā?”. Apstiprinu šo faktu un saku, lai atbrauc uz sidru. “Jā, pie vella, kāpēc gan ne”, viņa atbild. Hetera dzīvo Kembridžā – tas ir stundas brauciena attālumā no Londonas.
11 tiekamies pie Britu muzeja, apkampjamies un turpat sākam triekt pļāpas. Tad pārceļamies pie kafijas tases pāris ielas tālāk un turpinām iesākto. Hetera tikko atgriezusies no ASV, kur kopā ar vēl trim citiem ļaužiem pārstāvēja Camino kopienu Džeimsa bērēs. Džeimsa tēvs, iespējams, nākamgad pats dosies Camino. Līdzīgi kā filmā The Way.
Daudz atceramies Ceļu, aprunājam citus ceļabiedrus un vienkārši dzīvi. Ik pa laikam sēžam krodziņos, tad atkal paklīstam riņķī. Ar Heteru nav viegli pārvietoties – viņa ir viena no ātrākajām soļotājām, ko pazīstu. Mazā sieviete attīsta tādu ātrumu, ka man viņai blakus jātēlo vismaz Fadejevs. Ne velti viņai Camino bija iesauka Raķete.
Kā pašu pēdējo apciemojam Camino bāru – tajā Hetera jau ir iepriekš tikusies ar pāris citiem ceļabiedriem. Man gan Hetera ir pirmā, kuru satieku pēc Camino. Lai arī pagājis apmēram gads, ir sajūta, it kā būtu šķīrušās vakar. Ir lietas un vietas, par kurām tu vari runāt tikai ar noteiktiem cilvēkiem. Man laikam bija pietrūkusi iespēja no sirds izrunāties ar kādu ceļabiedru, tāpēc diena paskrēja kā mirklis.
Atvadāmies, Hetera kāpj vilcienā uz Kembridžu, es – metro uz mājām. Pa ceļam iznāk iet garām mīlīgam krodziņam, kurā pulcējas panki un skan attiecīgs muzikālais pavadījums. Nu kā tu neieiesi uz vienu alu. Pēc 5 minūtēm esmu sapazinusies ar visām vietējām slavenībām. Pirmais, ar ko iesāku runāties, ir džeks no Lietuvas. Uz manu priecīgo “braļukas”, viņš gan kaut ko noliedzošu atbubina. Bet kopumā gan viņš, gan visi pārējie pabriesmīgā paskata ļaudis ir jauki. Kaut kur iesmaržojas zāle un braļukas uzreiz sarosās. “Tā, kurš te pīpē zāli? Bez manis.” Tas, protams, ātri tiek noskaidrots un drīz vien jau kūpošais smēķis tiek laists riņķī. “Nē, nē, paldies, man labāk Guinness garšo.” Vispār kādreiz man Guinness nešķita visai garšīgs, bet kopš Dublinas tas man pēkšņi ir iegaršojies.
Mirkli pačalojusi, dodos mājās un beidzot varu sasveicināties ar pašiem mājiniekiem – Elīnu un viņas dzīvesbiedru. Uzsitam vēl nelielu klačiņu mājās un drīz dodamies naktsmierā – dažiem rīt jāstrādā, dažiem jāturpina baudīt Londona.
***
Ar Mikiju es iepazinos Singapūrā – kopīgā kaučsērferu velobraucienā. Viņš šobrīd atgriezies mājās, Amsterdamā un kā gadījies, kā ne – atbraucis uz Londonu brīvdienās. Vēl šeit arī ir meitene no Singapūras – Stefānija – dzimusi Jaunzēlandē ar dzimtas saknēm Ķīnā. Mēs satiekamies centrā un tad lecam vilcienā uz Grīnviču. Nonākuši tur, iesākumā apciemojam mazu antikvariātu, kura mīlīgajā pagalmiņā iemalkojam kafiju un angļu tēju. Tad dodamies pie slavenā meridiāna, apskatām vietējo tirdziņu, pablandāmies pa parku. Tāda pilnīga chill-out diena – daudz vienkārši sēžam uz soliņiem un zirgojamies. Vakarā to pašu darām ar Elīnu un Krisu piemājas krodziņos. Paēdam vakariņas, tad aizdodamies iemalkot alu netālā bārā, ko bijusi iemīļojusi Eimija Vaithausa. Pielūdzēji kroga tualetes ir greznojuši ar daudziem Eimijai veltītiem novēlējumiem. Drīz vien jau atvados no feinajiem Londonas uzņēmējiem un liekos slīpi – trijos naktī jāsāk ceļš Balkānu virzienā.
