Lēciens ūdenskritumā

Cipari: 315 000 IDR (17,34 Ls)

85 000 – proviants

80 000 – ieejas biļetes

100 000 – transports

50 000 – nakšņošana

Dīvāns:

Esam izgulējušies tīri labi, vienīgi mūsu miesas brēktin brēc pēc dušas. Mēs esam nolēmuši palikt nelielā viesnīciņā, kurā istaba maksā 100 000 par nakti, tas ir 50 000 no deguna. Mēs – tie esam es ar Andreu un divi kanādiešu puiši – Šons un Dāvids. Šobrīd gan ir brīva tikai viena istaba, mēs visi tur noliekam mantas un rindas kārtībā nodušojamies. Prieks un līksme!

Kamēr pārējie vēl veic mazgāšanās procedūru, es izeju ielās ar mērķi noskaidrot – kad un uz kurieni iet kāds kuģis. Līdz šim dzirdētā informācija ir visai pretrunīga. Ostā, kurā ieradāmies, man izteica versiju, ka Pelni kompānijas kuģis uz Makasaru Sulavezi salā dosies trešdien, šim viedoklim piekrita arī kāda no daudzajām ceļojumu aģentūrām. Pelni mājas lapā ievietotā informācija gan liecina, ka šāds kuģis aties nevis šo, bet tikai nākamo trešdien. Viesnīcas puisis domā, ka Pelni kuģis ies svētdien, bet izsaka minējumu, ka, iespējams, eksistējot vēl arī citi kuģi.

Esmu iecerējusi aiziet līdz Pelni birojam un visu noskaidrot uz vietas. Kad nogriežos nelielā šķērsielā un vaicāju, kur ir Pelni birojs, vīri formās man rāda virzienu uz priekšu. Aizeju līdz ielas galam, neko līdzīgu birojam nemanu, tāpēc atkal prasu padomu vietējiem. Uz betona iebrauktuves sēdoša meitene man parāda virzienu – to, no kurienes tikko esmu atnākusi. Soļoju atpakaļ un jau rūpīgāk nopētu katru ēku, tomēr nu neviena neatgādina oficiālu iestādi. Nonāku līdz armijas puišiem, bet viņi ir pārliecināti, ka man jādodas iepriekš norādītajā virzienā. Aizeju atkal līdz ielas galam un uz betona sēdošā meitene man saka: “sorry”, es viņai: “very funny” drusku dusmīgā balsī. Šis ir vēl viens indonēziešu niķis, ko neieredzu ne acu galā. Ja tu viņiem kaut ko jautā un viņi nezina atbildi, tā vietā, lai vienkārši pateiktu godīgu “nezinu”, viņi atbildēs kaut ko. Kā, piemēram, aizsūtīs pretējā virzienā.

Meitenes draugs, cenšoties kompensēt šo dezinformāciju, pa stāvu un dubļainu taku pavada mani līdz pašām ofisa durvīm. Ofiss gan ir ļoti smalks apzīmējums apskritušajai betona ēkai ar diviem kases lodziņiem un virkni izbalējušu paziņojumu indonēziešu valodā pie tiem. Aiz lodziņiem vientuļi zumzina liels sirseņveidīgs radījums. Viņš ir arī vienīgā dzīvā radība šajās telpās. Cenšos kaut ko saprast no vecajām lapiņām, bet neko prātīgu neizlobu vis. Dodos ostas virzienā. Tur gan sēž puiškāns formas tērpā un paziņo man neticamu vēsti – kuģis uz Makasaru ejot jau rīt 11 no rīta. Pārprasu vēl visu trīs reizes un šis apgalvo, ka tā ir balta patiesība – kuģis būs! Gribu nopirkt biļeti, bet to gan viņš šodien nevarot piedāvāt, lai piekāpjot rīt ap 10.

Priecīgā noskaņojumā dodos atpakaļ pie ceļabiedriem un paēdam brokastis – nasi goreng (kādu laiku rīsus neēdīšu). Pēc tam mūsu plāns ir izīrēt divus motorollerus un doties aplūkot ūdenskritumus. Nejūtos gan īsti pārliecināta, ka aiz nevietējo puišu mugurām jutīšos droši, bet nu mēģinās. Pēc ilgstošiem pūliņiem sarunāt motorollerus, saprotam, ka mūsu plāns nerealizēsies – tā kā jau ir vēls rīts, vairums moču jau ir izīrēti un atlikušie pieejami par ļoti augstu cenu. Šeit mūsu ceļi šķiras – Andrea ar Šonu dodas uz pludmali, Dāvids pastrādāt, bet es atrast kādu, kas mani tomēr aizvedīs līdz ūdenskritumiem. Pārējie varēs apkaimi izpētīt arī rīt vai parīt, bet manā rīcībā ir tikai šodiena – jau rīt kuģošu tālāk.

Aizeju atpakaļ pie vīriem, ar kuriem diskutējām par cenām un saku, ka ok, es esmu ar mieru maksāt 100 000 par visas dienas ekskursiju ar šoferi. Pēkšņi izrādās, ka šī ir vairumcena, ja mēs visi četri parakstītos. Vienai man tas maksāšot 150 000. Kaulējos un kaulējos, bet šie nepiekāpjas. Vairāk par cenu man nepatīk paši cilvēki un, iedomājoties, ka vajadzēs visu dienu pavadīt ar kādu no viņiem, man pāriet luste vispār kaut kur doties.

Nolemju meklēt citas iespējas. Eju pa ielu un visiem, kas piedāvā “transport, transport”, prasu – cik maksātu ceļš līdz ūdenskritumiem un arī alām. Pamatā summa svārstās no 150 000 līdz 200 000, bet pēkšņi kāds saka, ka ir ar mieru šo maršrutu veikt pa 100 000. Vienīgā neraža – šoferis faktiski nerunā angliski. Tomēr, tā kā esmu noskaidrojusi, kā vietējā valodā ir minētie objekti, pēc to nosaukšanas un intensīvas bakstīšanas kartē, izskatās, ka esam viens otru sapratuši. Braucam uz priekšu, bet tādas īstas pārliecības, ka nonākšu, kur vēlos, man nav. Bet kaut kur jau nonākšu. Šoferis braucot atvainojas, ka viņš tik slikti runā angliski. “Nekas”, es viņu mierinu, “man svarīgāk, ka tu labi brauc ar motorolleri”. Un to viņš gan pieprot.

Pēc neilga brīža piestājam pie pirmā objekta un šoferis paziņo – “Cave!” Šeit jāsamaksā zināma naudas summa par ieeju alā un vēl mazliet par “local ranger” sabiedrību. Vīrs, iekasējis naudu, uzliek galvā ķiveri, sniedz man roku un saka” Hello, I will be your local ranger”. Man arī tiek izsniegta ķivere un lākturis, un dodamies apskatīt Spoguļalu.

Man par prieku local ranger tīri labi runā angliski, attiecīgi uzzinu visādu informāciju par alu un ne tikai to. Pati ala ir milzīga, ar daudzām ejām. Gluži uz vēdera nav jālien, bet šaurākajās vietās jāuzmanās, lai ar galvu nenotriektu kādu gadsimtiem veidojušos stalaktītu vai stalagmītu. Alā redzamas arī bruņurupuča un citu jūras mošķu fosīlijas. Ir arī dzīvā radība – zirnekļi manas plaukstas izmērā, circeņi un sikspārņi. Esmu sajūsmā par šo vietu! Patīkams ir arī fakts, ka esam vienīgie apmeklētāji un tādējādi varam brīvi izložņāt visus stūrus un kaktus, ko es, protams, arī daru.

Pēc alas apmeklējuma drošības pēc vēl palūdzu, lai angliski runājošais reindžeris pārjautā manam šoferim par došanos uz ūdenskritumiem. Jā, viņš visu esot pareizi sapratis, lai es esot bez raizēm. Tad nu lecam zirgā un dodamies turp.

Sākumā ceļš ved cauri ciematiem, tad vijas kalnā, līdz kādā pagriezienā mēs raujam iekšā nelielā ceļā. Lieki piebilst, ka norāžu nav nekādu. Tā kā arī mans šoferis uz šejieni dodas pirmo reizi, viņš ik pa laikam piestāj, lai pavaicātu ceļu. Ceļš kļūst arvien draņķīgāks – parādās lielas bedres, stāvas, akmeņainas nogāzes, dubļu peļķes un tilti, veidoti no baļķiem. Aizvien biežāk kāpju nost no braucamā un ļauju šoferītim vienam izlavierēt caur aizdomīgākajām vietām. Galum galum, tomēr klāt esam. Mums uzreiz piesitas kāds vietējais un saka, ka būšot gids. Cik? 50 000. Pasūtu viņu dillēs un saku, ka gan jau kaut kā atradīšu ūdenskritumu arī pašas spēkiem. Un vienkārši dodos pa taku uz priekšu. Parasti uz šādiem objektiem ved labi iestaigāts ceļš un neredzu iemeslu, kāpēc man vajadzētu gida sabiedrību. Neraugoties uz manu skaidro noraidījumu, gids tomēr nāk līdzi. Pēc divdesmit metriem viņš paziņo “bamboo” (nevar būt), vēl pēc divdesmit: “rice field”. Fantastiska informācija, ko es darītu bez gida! Labi, labi, puisīt, ja vēlies, pastaigājies, neko es tev nemaksāšu.

Ceļš kļūst arvien šaurāks, līdz pārvēršas tikko samanāmā džungļu takā. Bet taka joprojām ir vienīgā, līdz ar to domāju, ka ceļu spētu atrast. Tomēr, tā kā ejam jau vairāk kā pusstundu, nejūtos slikti, ka man pa priekšu dipina šoferis un vietējais. Krietnu brīdi kāpuši lejup, nonākam pie upes. Tālumā, starp klintīm, redzams arī neliels ūdenskrituma fragments. Lai tiktu pie ūdenskrituma, jāšķērso upe. Tas jādara, lecot pāri lieliem klintsbluķiem, zem kuriem šņākuļo baltas ūdens vērpetes. Tieku līdz vietai, kur jālec pāri vairāk kā metrīgai plaisai. Ja šo attālumu vienkārši noliktu uz zemes, pārlektu kā divi deviņi, bet šeit kaklu lauzt negribas. Paziņoju puišiem, ka nelekšu vis un mēģināšu tomēr paieties uz priekšu pa šo pašu krastu. To arī daru.

Gids aizskrien prom (apvainojās laikam), es dodos uz krasta pusi, šoferis samulsis stāv pa vidu un nezina, ko iesākt. Piegājusi pie krasta, konstatēju, ka klintis ir pārāk stāvas un, ka neko diži tuvāk ūdenskritumam netikšu. Žēl, bet neko darīt. Nofotografēju kritumu, cik nu tas redzams pa gabalu, un jau pošos atpakaļ.

Tad redzu, ka no meža vieglā riksītī izskrien mans gids, pār plecu nesot dēli. O! Šito es nebiju gaidījusi un pamazām mana akmens sirds sāk atmaigt. Gids pārmet dēli pāri “aizai”, pāriet pats pāri un padod man roku, bet es lēniem, drebelīgiem soļiem eju pār “tiltiņu”. Fū, pāri esam.

Turpinām kāpienu gar krastu, līdz nonākam lēzenā klinšu laukumiņā, no kura jau daudz labāk var redzēt ūdenskritumu. Klinšu ielokā pie mūsu kājām skalojas ūdenskrituma izgrauzts ezeriņš. Gids prasa – vai es vēloties šeit ielēkt. Es saku, ka viņš nedraudzējas ar galvu. Tad šis nomet kreklu, ieskrienas, atsperas pret klinšu malu un lido lejā. Plunkš! Izskatās vareni. Skatos kā viņš, veikli kā pērtiķēns izrāpjas uz klints malas (izskatās. ka tur ir tādas kā trepītes) un pēc pusminūtes atkal stāv man blakus, žilbinādams savus baltos zobus.

Man „āķis lūpā”. Izskatījās tik viegli… Prasu, vai lejā ir akmeņi. Šis arī nostāsta – kurā vietā ir un kurā nav. Vai izkāpt ir viegli? Jā, jā – pavisam easy. Nu, labi, mēģināšu.

Uzvelku peldkostīmu, parādu indopuikām kā ieslēgt kameru un gatavojos lēcienam. Šausmīgi bail un šausmīgi gribas! Labu brīdi saņemos un tirinos (kas, protams, ir nofilmēts). Tad mani pārņem doma, ka ieskrienoties noteikti paklupšu uz pērnajām lapām un rezultātā notenterēšu lejā tepat, nosmērējot ar asinīm visu skaisto klinti. Prasu gidam vai var tāpat lēkt no malas, šis saka, ka jā. Ok, tas vienkārši ir jāizdara un viss. Kad atsperšos, tad jau lejā nonākšu, gaisā vēl neviens nav palicis. Aizspiežu degunu, speru soli un… lidoju lejā (šajā brīdī tas idejots (ar J) nospiež kamerai stop pogu). Nākamais video ir jau kā es smuki plunkšķinos ūdenī. Bet pats saskarsmes moments nav iemūžināts. Es gan to tik drīz neaizmirsīšu. Lai gan trāpīju tīri labi uz kājām, bija sajūta, ka dibens pārvietojas kaut kur augstāk, degunu turošā roka ātri atdalījās no deguna un es iegrimu dzelmē ar visu savu masas paātrinājumu. Vispār bija drusku sāpīgi.

Iznirstot pagāja kāds mirklis, kamēr attapos un tad jau sekoja prieks – es tomēr to izdarīju. Veiklais indonēzietis ielec vēlreiz un cenšas man palīdzēt tikt tuvāk ūdenskritumam. Tomēr, kādu brīdi nocīnījusies ar spēcīgo pretstraumi, saprotu, ka diži tālāk netikšu, un papriecājos par ūdenskritumu no šī paša redzes punkta, kas ir būtiski labāks kā no augšas.

Atlikusi pēdējā atrakcija – tikt ārā. No ūdens izkāpt ir pavisam viegli. Tālāk gan ir jautri. No augšas nevarēja redzēt, ka, lai tiktu līdz nākamajiem akmeņiem, jātiek augšā pāris metri pa teju vertikālu klinti. Kā jau jūs nojaušat, mana pieredze klinšu kāpšanā līdzinās apaļai nullei. Un mana fiziskā forma arī. Tad nu jaukais gids, saliec kāju un saka, lai es pakāpjos uz tās. Nav variantu un tā arī daru. Ceru, ka nesalauzīšu kādu kaulu jaunajam cilvēkam. Tieku kaut kur līdz pusei un stāvu ar rokām ieķērusies pusglumās klints radzēs un nesaprotu, ko iesākt. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. Nav pati ērtākā poza un drusku sāk pielavīties panika. Mans apakšējais balsts cenšas visiem spēkiem palīdzēt, mani visādi stumjot un grūžot. Beidzot viņam, ar galvu bīdot manu dibenu uz augšu, izdodas panākt zināmu progresu. Mirklis kauna, pārcilvēcisku pūļu un esmu augšā. Nu jau esmu gatava sabučot gidu… Bet, viņš, manuprāt, gan nākamreiz divreiz padomās pirms aicinās lēkt ūdenskritumā patuklas tūristes.

Esmu pavisam atmaigusi un pārģērbusies atzīstos gidam: “Ok, now I can tell that I really needed a guide. Thank You!” Šis, protams, smaida kā maija saulīte. Rezultātā mana vienīgā trauma ir viegli ieskrāpēts deguns, ko pati ar nagu biju lēciena brīdī paveikusi. Atceļā vēlreiz pārlavierējam pār dēli un tad sākas ilgais ceļš kalnup. Esmu nobrīdinājusi puišus, ka man uz augšu iet dikti lēnām, šie arī pacietīgi pagaida. Kad esam tikuši līdz augšai, saule jau laižas uz rieta pusi un saku šoferim, ka stūrējam vien “māju” virzienā. Man šodienai piedzīvojumu pietiek. Otrs ūdenskritums lai paliek citai reizei. Ar prieku samaksāju gidam, atvadāmies un braucam atpakaļ. Līdz ar tumsas iestāšanos esam pilsētā un šoferis atzīstas, ka arī viņam bijusi interesanta diena.

Noskatos saulrieta izrādi un eju uz viesnīcu pie pārējiem. Dāvids jau ir priekšā, un pēc brīža parādās arī Andrea ar Šonu. Arī viņi pavadījuši fantastisku dienu, baudot apkaimi un viens otra sabiedrību. Man šķiet, ka tur kaut kas briest, par ko man prieks.

Dāvids gan izskatās sadrūmis. Viņš tāds tik tiešām ir, bet nesaka kāpēc. “Jūs tikai sagruzīsieties”, viņš saka, “un jēgas nebūs nekādas”. Pagaidām liekam šo mierā un ejam meklēt labu vakariņu vietu.

Tādu drīz vien atrodam, es pasūtu zivi un tā ir izcili garšīga. Ēdam, runājamies un cenšamies pierunāt Dāvidu izstāstīt, kas lēcies. Kad viņš beidzot piekrīt, pieklustam un drusku sagruzāmies, kā jau viņš to paredzēja. Dāvidam pirms vairākām dienām nomirusi māsa, kas slimojusi ar vēzi un šodien viņš izlasījis viņas vēstuli, ko iepriekšējās dienas dēļ interneta neesamības nav varējis izdarīt. Tomēr ir labi, ka zinām. Ļaujam viņam pastāstīt gan par māsu, gan par savu bērnību. Viņi abi, kā arī vēl citi bērni šai ģimenē, bijuši adoptēti. Lai gan Dāvidam ir tikai 21 gads, viņš jau šobrīd ceļošanas, dzīves un darba ziņā paguvis pieredzēt vairāk kā cits mūža laikā.

Bērnības kontekstā sākam stāstīt katrs savas pirmās atmiņas, ko spējam atcerēties. Dāvidam tā ir tāda. Dzīvojuši netālu kapiem un viņam kāds iestāstījis, ka tur apglabāts Elviss Prestlijs. Tad nu kādu dienu, būdams nepilnus trīs gadus vecs, viņš devies turp. Esot pārķerts netālu no kapu vārtiņiem un uz jautājumu, ko viņš plānojis darīt, esot lepni atšļupstējis: “I’m going to see the king of rock’n’roll!”

Lai arī uz skumjas nots, mūsu sarunas šovakar ir ļoti sirsnīgas, atklātas un raisās pašas no sevis. Viesnīcā, lai aizdzītu drūmās domas, uzsitam dažas mūsu iecienītās kāršu spēles partijas un tad liekamies uz auss. Beidzot gultā! Pēc četru dienu kuģošanas prastā gulta šķiet kā mīkstākie pēļi. Un tikai viens istabas biedrs, kas turklāt nekrāc. Laime!