Pārsaluši Bali

Cipari: 160 000 (9, 01 Ls)
100 000 – proviants
25 000 – transports
35 000 – ieejas biļetes

Dīvāns:

“Ir labas ziņas”, saka Rivfals.
“Kādas tās būtu?”
“Man šodien tomēr nav jāiet uz darbu, varu sastādīt tev kompāniju.”

Man sāk šķist, ka es atveru cilvēkos kaut kādu uz darbu neiešanas čakru. Pie sevis domāju, vai mani iepriecina ziņa par Rivfala kompāniju vai tomēr nē. Pēc iepriekšējā namatēva sāka šķist, ka kādu brīdi vēlos pārvietoties bez pavadoņiem. Tomēr ņemot vērā faktu, ka motorollerim ir manuālā ātrumkārba, mana pieredze braucienos pa pilsētām nav diez ko liela un es absolūti neorientējos šajā vietā, izsecinu, ka Rivfala piedāvājums ir atzīstams par labu esam.

Kamēr vīkšamies ceļam, ciemos iegriežas Rivfala draugs – arī jauns puikiņš. Viņam ir ļoti skaisti sejas vaibsti – tas aziātu vīriešu tips, uz kuriem varētu blenzt stundām. Izrādās, ka Ardu ir ķīnietis (parasti aziāti, kas man vizuāli patīk, ir ķīnieši), bet tagad dzīvo Javas salas austrumos – reģionā, kurp, iespējams, tuvākajās dienās došos. Ardu ir gatavs mani izvadāt pa apkaimi. Ja tas realizēsies, nezinu, cik pasākums būs produktīvs, jo Ardu, atšķirībā no Rivfala, angliski runā pavisam švaki. Tomēr pietiekami, lai mani sasmīdinātu. “Zini”, saka Ardu, “tu varētu braukt uz Javu kopā ar manu vecmāmiņu, vienā autobusā. Viņa brauks mani apciemot, viņa pēc manis ļoti ilgojas.” Izsaku pieņēmumu, ka viņa vecmāmiņa nerunā angliski. “Nē, nerunā. But she is a very funny person. You could laugh together.” Aha, un tā astoņas stundas – aptuveni tik ilgs ir ceļš no Denpasāras līdz Bromo.

Tad puiši mani aizved brokastīs ar internetu. Ēdiens gards, internets strādā, dzīve ir skaista. Pabrokastojuši, šķiramies no Rivfala brālēna un drauga, un dodamies apceļot Bali. Tā kā šoreiz lidmašīnā biju apzinīgi izlasījusi ceļvedi par šo salu, uzreiz iebakstu Rivfalam kartē reģionus, kur vēlos nonākt. Viņš solās mani visur nogādāt.

Sākumā ceļš ved caur apdzīvotiem reģioniem, apbrīnoju Rivfala prasmi izlavierēt caur blīvo satiksmi. Šitā tauta piedzimst uz motocikla. Jau priecājos, ka viņš ir pie stūres, nevis es. Tad ieliņas kļūst šaurākas un traucamies caur miestiem, kur katra trešā māja ir templis. Kad mājas pazūd un apkārt parādās vien rīsu lauki, es gavilēju. Jāatzīst, nu jau jūtos traki labi, ka nav jāstūrē un jālauza galvu par braukšanas virzienu. Es tik baudu apkaimi, fotografēju pa labi un pa kreisi, ik pa laikam aiz prieka uzsitot Rivfalam pa ķiveri. Vēl viņa ķiverē es iebūkšķinos ar savējo, kad tiek tā straujāk uzsākta braukšana vai piespiestas bremzes. Es daļēji piedalos arī motocikla vadībā. Redzot šķērsli vai bīstamu situāciju, saspiežu ciešāk Rivfala plecus (tā ir pusautomātiska reakcija), viņš pamatā uz to noreaģē, nometot gāzi. Visiem labi.

“Redzi to kalnu tālumā, mākoņos”, Rivfals saka, “tur mēs braucam”. Es izsaku minējumu, ka tur līst – tālie mākoņi pārvietojas drūmām un nopietnām sejām. Piestājuši un pavērojuši hinduistu ceremoniju kādā templī, esam gatavi atkal doties ceļā, kad klāt ir arī viņš – lietutiņš. Uzvelkam lietus jakas, iestellējam somu pa vidu un laižam tālāk. Sākumā lietus niekojas, bet kādā brīdī sāk gāzt pa nopietno. Braukt ar paceltu ķiveres stiklu nevar, jo lietus sit sejā sāpīgi un piepilda acis tā, ka neko neredz. Savukārt, nolaižot ķiveres stiklu, redzamība caur to ir visai švaka. Nodomāju, ka, ja Rivfals redz tikpat draņķīgi kā es, nav labi. Palūru – jā, viņš brauc ar nolaistu stiklu. Kādā brīdī lietus pierimst, bet tad atsāk ar dubultu spēku. Daudzi moto un pat auto piestājuši malā. Prasu Rivfalam, vai viņš arī negrib piestāt, viņš saka, ja ar mani viss kārtībā, varam turpināt braukt. Tā nu mēs turpinām. Mazie, stāvie kalnu zemes ceļi pārvērtušies brūnās upēs, kas skalojas pāri šosejai. Vietām nogruvuši palieli akmeņi. Ilgu laiku viss iet labi, līdz Rivfals nepamana lielu bedri tieši mūsu ceļā. Uz mirkli paceļamies gaisā. Laimīgā kārtā piezemējamies tajā pašā secībā kā pacēlāmies: mocis – Rivfals – soma – es. Stūre tiek savaldīta un tiekam cauri ar nelielu izbīli. “Sorry, sorry, sorry” saka Rivfals un es apstiprinu, ka viss ir kārtībā.

Esam atbraukuši līdz apskates objektam – ūdenskritumam. Pirms tam ieejam kafejnīcā iedzert karstu tēju un cerīgi gaidām, ka lietus piestās. Neizskatās, ka tas notiks šodien. Atstājam somu un ķiveres kafejnīcā, un brienam uz ūdenskritumu pa visu lietu. Īpaši nav ko zaudēt, esam gandrīz pilnībā slapji. Ūdenskritums ir varens. Parasti tas esot skaists, ainavisks pasākums, bet šodien pārvērties par mutuļojošu brūna ūdens straumi, kas ar milzu spēku triecas zemē. Tam nav iespējams pieiet tuvāk par metriem 30. Ar grūtībām uztapinu pāris slapjus kadrus un dodamies tālāk.

Pēc brīža lietus tomēr rimstas, ietūcām lietus jakas bagāžas nodalījumā un braucam, žāvēdami slapjās drēbes. Drēbes ir tikko apžuvušas, kad atkal sāk līt. Apstājamies, uzvelkam jakas un braucam tālāk. Šī atrakcija atkārtojas vēl reizes četras. Nezinu par Rivfalu, bet man slapji ir arī visi apakšējie slāņi. Nav diez ko omulīga sajūta. Lēnām sāk satumst, braucam arvien augstāk kalnos un sāk kļūt reāli auksti.

Apstāšanās vietā, kur iepildām mazliet degvielu, prasu Rivfalam, cik tālu vēl jābrauc līdz vietai, kur varam cerēt uz naktsmītni. 22 kilometri, Rivfals godīgi paziņo. Lecam zirgā un drebinoties braucam tālāk. Tā kā ceļš visu laiku vijas augšup, kļūst arvien aukstāks un degviela atkal tuvojas nullei. Neriskējam, un, lai arī degviela šeit augšā ir dārgāka, nākamajā pieejamajā vietā uzpildāmies vēl. Es savelku uz slapjā krekla sausās drēbes. Īsti gudri nav, bet salst tā, ka man vienalga. Nezinu, cik ir grādi, bet gaisā redzami izelpas garaiņi.

Nu jau ceļš ir pilnībā tumšs un bedres pamanīt kļūst arvien grūtāk. Es nezinu, kas raustās vairāk – motocikls vai Rivfals no trīcēšanas. Ja jau man salst kā prusakam, varu iedomāties, kā jūtas pie mūžīgā siltuma pieradušais kalsnā indonēzieša ķermenis.

Tomēr, tomēr, tomēr. Ir brīnišķīgi. Ceļš ir tumšs, bet ceļa malās pret vēl mazliet gaismu nesošajām debesīm paceļas milzu kalnu silueti, kas kopā ar mākoņiem veido neatkārtojamas krāsu un formu spēles. Otrā ceļa pusē ielejā redzama pilsēta, kuras retās māju gaismas kā maldugunis karājas miglā. Un virs galvas – zvaigžņu paklājs ar smalku mēness sirpi vēkšpēdus. Kāpēc skaistākie skaiti parasti nāk komplektā ar grūtībām? Vai arī mēs tos tad labāk pamanām un novērtējam?

Esam nonākuši līdz apdzīvotai vietai un sākas jauna atrakcija – izvairīšanās no neapgaismotiem subjektiem, pārsvarā suņiem, kas kāri noraugās uz maniem pusplikajiem stilbiem. Pietuvoties gan riskē tikai viens eksemplārs. Īpaši jautri ir pēdējā brīdī tumsā uz melna asfalta fona ieraudzīt melnu suni.

Beidzot esam ieradušies Kintamani, mūsu šodienas galamērķī. Piestājam pirmajā vietā, kur rakstīts homestay Miranda. Rivfals aiziet izzondēt situāciju un atgriežas ar tekstu, ka istaba maksā 120 000 rūpijas (6 lati). Man pilnīgi vienalga, cik tā maksā. Gribu siltumā, gribu uz tualeti, gribu karstu tēju, gribu novilkt slapjās drēbes. Pa ceļam kādā brīdī sapņoju par karstu vanna un tad pati sevi atsaucu realitātē, sakot, ka, visticamāk, labākais, kas mani vakarā sagaidīs, būs auksts ūdens taziks. Tā arī ir.

Saimnieks, ieraudzīdams mūsu sejas, pats uzreiz piedāvā karstu tēju, ko ar prieku pieņemam. Mazliet atsiluši, dodamies paēst vakariņas. Galdā tiek celts cepts cālis, rīsi, asā mērcīte, pāris gurķa ripas un maza kāposta daiviņa. Duramie šeit neeksistē kā šķira, lokam visu iekšā ar pirkstiem. Vēl pirms neilga laiciņa brīnījos, kā var rīsus apēst ar pirkstiem, izrādās – īzī pīzī. Paēduši, jūtamies labāk. Atguvis mazliet dzīvesprieka, Rivfals atzīstas, ka vēl nekad dzīvē nav tā salis.

Nopērkam veikalā našķus un dodamies uz naktsmītni. Rivfals sazinās ar kolēģiem par darba lietām un pavada laiku ar telefonu, es ražīgi parakstu. Lai arī rakstu, palīdusi zem siltas segas, kājas nav atsilušas vēl šobaltbrīd. Nebiju domājusi, ka vienu no trakākajām salšanām piedzīvošu Indonēzijā.