Cipari: 515 000 IDR (29 Ls)
15 000 – proviants
500 000 – citi
Dīvāns:
Par spīti līdzšinējai pieredzei, esam piekritušas šodienu atkal pavadīt Arjas sabiedrībā. Viņš mūs ir solījis aizvest uz netālu ciematu, kur atrodas skola, kurā indonēziešu bērniem tiek mācīta angļu valoda. Mēs varēšot pasniegt stundu. Es gan saku Keitijai, ka viņa to varēs darīt savas profesionālās darbības ietvaros, es palikšu pie notikumu dokumentēšanas amata.
Ciematā ierodamies ap 12, bet mācības sākas trijos. Vietējā skolotāja Ranī uzņemas par mums šefību un izvadā pa ciematu. Apskatām ražotni, kur no sojas pupiņām top galaprodukts – tofī. Tad piesēžam aprunāties. Ranī smejas, ka man esot deguns kā Pinokio, viņa esot par to greizsirdīga, jo visiem indonēziešiem ģenētiski ir plakans deguns. Ranī ir ļoti sirsnīgs cilvēks, kā visi, kurus dzīve nav žēlojusi. Viņas vīrs nomiris pirms pāris gadiem no slimības un tagad viņa viena cīnās ar diviem bērneļiem. Un skolotājas alga nav diez ko varena, Ranī nakšņo turpat skolā. Vakarnakt Ranī piemeklējusi vēl kāda ķibele – atgriežoties mājās, viņa nokļuvusi negadījumā ar motorolleri. Pašai un braucamajam nekas, bet soma gan palikusi uz šosejas un tai pārbraukušas pāri vairākas mašīnas. Rani demonstrē pilnu somu ar datora, mobilā telefona un citu detaļu kokteili. Nospriežu, ka šis ir tas brīdis, kad mani otri 50 dolāri (“parāds” Normundam) lieti noderēs un atstāju Rani vēstuli ar “sēklu” jaunam datoram.
Pirms mācībām vēl tiekam kārtīgi piebarotas. Laikus atnākušie mazie ķipari ik pa brīdim ziņkārīgi pabāž galvu “aizskapijā”, lai mūs aplūkotu, bet citādi uzvedas apbrīnojami mierīgi. Keitija uzsāk stundu un māca bērniem jaunus darbības vārdus. Viss notiek rotaļu veidā, stunda ir aizraujoša. Keitijai ir neapšaubāms skolotājas talants. Kad stunda ir galā, katrs bērns var uzdot mums vienu jautājumu. Daži ir vienkārši – kāds ir tavs mīļākais indonēziešu ēdiens, kura krāsa tev patīk vislabāk, kurš auglis, kurš dzīvnieks, kura dziesma. Pie jautājuma, kura ir mana mīļākā futbola komanda, gan es samulstu. Špļauju āra pirmo, kas nāk prātā – Manchester United. Izskatās, ka atbilde visus apmierina. Tāpat nenākas viegli atbildēt uz tādiem jautājumiem kā – kas tu gribi būt, kad izaugsi un kāds ir tavs lielākais sapnis…
Pēc mazajiem bērniem tiekam vēl piesēdinātas uz sarunu paneli jau ar lielākiem studentiem, kuru angļu valoda jau ir diezgan laba. Tur diezgan ilgi skaidroju, kur ir Latvija un kāda tā izskatās, kā arī atbildu uz virkni jautājumu par sevi. Kad esam gana tincinātas, dodamies ceļā, jo man jābūt lidostā, lai dotos uz Bali.
Bali nolaižos jau tumsā un meklēju savu šejienes namatēvu Rivfalu, kurš ir solījis mani sagaidīt lidostā. Ar motorolleri. Vairākas reizes viņam pārjautāju, vai tiešām viņš uz tā aparāta varēs savietot gan mani ar mugursomu, gan arī manu koferi, šis apgalvo, ka mierīgi. Pēc pāris īsziņām sazīmējam viens otru un dodamies pie braucamrīka. Par manu koferi Rivfals nosprauslā – ne to vien vedis. Rezultātā koferis tiek ietūcīts starp stūri un rollera “ķermeni”, Rivfals priekšā, es ar mugursomu šim aiz muguras. Viegli līņā un mēs stūrējam pa tumšajām Denpasāras ielām. Nav diez ko mīlīga pilsēta. Jāatzīst, ka jūtos diezgan droši aiz mazā indonēzieša.
Nonākot jaunajās “mājās”, man ir viegls kultūršoks. 3 x 3 metru istabiņā uz grīdas ir divi matrači un tur uzturas Rivfals ar brālēnu. Istaba piepīpēta un kārtība tāda, ir kā tur dzīvotu divi puiši. Palūdzu iekšā vairs nepīpēt un, tā kā telpai ir daudz caurumu, tad drīzi vien jau uzturēšanās šeitan nešķiet tik baisa. Rivfals arī pagatavo vienkāršas vakariņas – rīsus ar ceptu olu, kas garšo pavisam labi.
Rīt esmu nolēmusi doties aplūkot Bali salas kalnus, vienīgi biedē doma par braukšanu ar manuālo ātrumkārbu. Bet, kas neriskē, nedzīvo Jūrmalā (tā, mēs, jūrmalnieki, mēdzām teikt).
