Vakardiena bija diena, kurai nebūs atstāsta un izklāsta. Es to negribu aprakstīt. Varbūt nevaru. Varbūt tas nemaz nav iespējams. Un nav vajadzīgs. Liktenis mani šūpo visai plašiem vēzieniem. Vakardienu es pavadīju slimnīcā, kopā ar cilvēku, kuram atlikušas dažas dienas. Pamatā klusējot un klātesot.
Es esmu zeme. Daļa no manis ir sakopta, auglīga, tā tiek rūpīgi apstrādāta un nes ražu. Daļa ir atstāta apzinātā atmatā. Citviet ir purvi un slīkšņas, pļavas un meži. Un ezeri. Zili un duļķani. Daļa manis ir aizaugusi, krūmiem, sakritušiem koku stumbriem un alkšņiem pilna. Un, kad pienāk laiks līst līdumu, tas vienmēr sāp. Citreiz tā ir tava apzināta izvēle un tu pats ej un cērt, dedzini un ar. Citreiz, tev atļauju neprasot, to dara citi cilvēki. Citreiz Dievs. Un, tad, kad tā nav tava izvēle, tu dažreiz neesi gatavs. Tu iztrūksties no negaidītām sāpēm, kad kāds plēš lielu celmu no tevis ārā. Bet, kad celms ir izrauts, sadedzināts un pelni atdzisuši, tu pamosties, ievelc dziļu elpu un sajūti, ka esi kļuvis plašāks.
