Šodien izgulējos pavisam kārtīgi – līdz 12. Tad pavadīju vairākas stundas rakstot iepriekšējo bloga ierakstu. Emocijas bija tik dzidras, ka gribējās tās ātrāk piefiksēt, kamēr nav saduļķojušās. Ap puspieciem tomēr nolēmu izbāzt degunu ārpusē. Sākotnējā ideja iznomāt velosipēdu izgāzās, jo vieta, kur iepriekšējā naktī biju redzējusi daudzus velo un uztvērusi to kā nomu, izrādījās velo novietne šodien notikušām sacīkstēm. Vispār es savos treniņšortos pilnībā iederos kopējā ainā, jo izskatās, ka šodien noticis arī Maiami maratons, man pretī nāk noskrējušies cilvēki ar medaļām kaklā.
Tā kā vakardienas gājums liek sevi manīt, nolemju pabraukt kādu gabalu ar tādu bezvadītāja vilciena vagoniņu, kas kursē pa Maimai centru. Stacijā meklēju biļešu automātu, bet nevarēdama tādu saskatīt, prasu pēc padoma kādam jaunietim. Saņemu atbildi, ka šis transporta līdzeklis ir bez maksas. Cool!
Tad nu aizbraucu līdz vietai, kur vakar Geila mani aizveda un nolemju šķērsot Venēcijas ceļu, ko vakar nobraucām ar auto.
Jā, iet pa šo ceļu ir pavisam cita lieta kā pa šoseju. Minimāla satiksme, skaista ainava. Joka pēc uzņemu laiku, cik garu pastaigu nakts vidū man vakar Geila ir ietaupījusi. Sanāca nepilna stunda. Šodien esmu uzvilkusi staigājamos zābakus, bet pēc vakardienas gājuma zandalēs kājas šodien ir nelietojamas. Kreisās kājas mazais pirkstiņš berž tik ļoti, ka vienā brīdī nospļaujos, novelku apavus un eju pa trotuāru basām kājām. Esmu nonākusi uz salas, kur ir visas pludmales, tomēr līdz tām vēl gabals ejams. Saprotu, ka principā īsti paiet nevaru, vējš pūš tā, ka tūlīt varēšu iepazīties vaigā ar Harikeina kungu un sāk satumst. Tad nu, noskatoties saulrietu, pieņemu lēmumu tomēr uzņemt kursu mājup un darīt to ar autobusu. Pēc 10 minūšu pagaidīšanas tas ir klāt un par nieka diviem dolāriem aizvizina pa Venēcijas ceļu mājup.
Autobusā izlasu ziņu, ka mans hosts būs mājās šovakar ap 11. Tad nu pirms sēšanās vilcieniņā sameklēju pārtikas veikalu, lai nopirktu ko ēdamu un pagatavotu vakariņas – gribu būt labs koučsērferis. Nez kāpēc pirmo pārtikas veikalu nepamanu un ar visu savu sāpošo kāju aiznesos kādus piecus kvartālus pa tālu. Tur ir tāds “šitī” veikaliņš, kurā nekā prātīga nav, nopērku vismaz maizi un kaut ko uz tās liekamu. Tomēr atceļā atrodu īsto veikalu un sapērku visu, ko gribu.
Skatoties vilciena kartē, mēģinu izpīpēt, kura būtu manai dzīvesvietai tuvākā pietura, un saprotu, ka tai vajadzētu saukties 5th street. Nolemju vismaz intereses pēc aizbraukt, lai pēc tam zinātu, kur atrodas mājai tuvākā pietura. Liels bija mans pārsteigums atklājot, ka principā vilciens kursē tieši gar manu māju un pietura ir pagalmā. Bet tā kā tā ir 3. stāva līmenī, tad vienkārši nebiju to pamanījusi :).
Lēnā garā pagatavoju vakariņas. Namatēvs ierodas ap pusnakti, pārguris pēc suņa. Sākumā izskatās, ka nebūs spējīgs ēst, bet beigās, apmierināti murminot, kaut ko tomēr iečāpstina. Negribu viņu apgrūtināt ar saviem 100 jautājumiem, tie var pagaidīt vēl vienu dienu. Viņš drīzi vien dodas pie miera, es vēl kādu laiku parušinos internetā un arī dodos uz Čučumuižu.
