Pateicoties lidojumam, mans miega un laika zonu režīms ir nobrucis vēl vairāk. Bet – principā es biju visai priecīga nogulēt šorīt līdz 11 rītā. Lēnām pagatavoju brokastis no tā, ko man lidostā neatņēma un ap vieniem biju gatava doties slaveno Maimi South Beach.
Izpētīju Google kartē kā tur nokļūt, nofočēju karti, norakstīju maršruta norādījumus (17 soļi) un devos ceļā, kura ilguma prognozes bija 2 stundas. Maršruta norādēs saputrojos un jau pie kādas trešās aizgāju pa nepareizo ielu, protams, izmetot slaiku lociņu. Rezultātā iebāžu visas norādes somā un eju pēc azimuta. Vietām vējš pūš tā, ka varētu pat mani pacelt gaisā un vienu brīdi pat apsveru domu atgriezties mājās. Pie kāda luksofora apvaicājos velobraucējam, vai šī ir tāda ierasta vējaina dieniņa Maiamī, uz ko viņš smejas un saka, ka tā vis neesot – tas, ko mēs izjūtam, ir netālu esošās viesuļvētras plosīšanās.
Domāju kā nez būs, nokļūstot uz tilta, tomēr tur par brīnumu pūš mazāk. Vienīgais, ko es saprotu, nogājusi krietnu gabalu pa tiltu, ka tas nav īstais tilts. Nu labi ir, gan jau kaut kur tāpat nonākšu. Tomēr vienā brīdī saprotu, ka man no vienas puses ir Highway, no otras – privāti jahtu klubeļi. Ieraugu kādu vīru (sastapt cilvēku te ir retums) un metos viņam klāt ar savu superīgo karti fotoaparāta monitorā. Vīrs neapjūk un bez šaubīšanās norāda, kur mēs atrodamies un izstāsta man, kā nokļūt, kur vēlos. Ierastā jautājuma “were are you from?” rezultātā uzzinu, ka viņa vecmāmiņa ir no Lietuvas.
Iesākumā ieteiktais ceļš iet kā nākas, ir par norādes “Miami beach” un tad vienā brīdī izbeidzas gan ceļš, gan norādes. Nospļaujos un atkal eju pēc azimuta, līdz nonāku uz šosejas. Nu šosejas malā iet velosipēdistu josla, pa to tad arī dudinu. Lieki piebilst, ka esmu vienīgais gājējs. Pēc pusstundas atrodos tilta vidū un apsveru domu par autobusu. Bet tā kā neviens no tiem neradās pie apvāršņa, tad turpinu ceļu. Protams, pēc minūtem piecām man garām pabrauc trīs autobusi. Likojumot starp citiem auto, garam pabrauc arī policija ar bākuguņiem un redzu ka tā apstājas tālumā, tilta galā. Ceru, ka viņiem nav nekas iebilstams pret šādu tilta šķērsošanas metodi. Es viņus neinteresēju nemaz, bet kad eju garām, redzu kā milzīgam nēģerim (tumšas ādas krāsas cilvēkam) tiek uzlikti roku dzelži. Nezinu kā tas čalis vispār ietilpa blakus esošanā melnajā Porchse kabrioletā, kura augstums no šosejas līdz stūrei ir kāds metrs.
Tā nu esmu pieveikusi lielo tiltu un nonāku uz daudz jaukāka celiņa, kas ved no viesnīcu rajona uz pludmali. Cilvēki celiņa malās dara viskautko – vingo, iet pa virvi, staidzina kaut kādus jenotus, laiž pūķus un dara citas tradicionālas lietas. Drīz esmu nonākusi arī līdz molam, kas atdala pludmali no līcīša, no kura okeāna tālēs viens pēc otra pazūd kruīza kuģi.
Pludmale kā pludmale – daudz baltas smiltis, viļņi, kas sitas krastā. Ja vilņi būtu mazāki un visur nerēgotos palmas, teiktu, ka gandrīz kā mūsējā. Lielie viļņi pievilina sērfotājus un tie kā kukaiņi dreifē uz saviem dēļiem, gaidot parādamies lielo ūdens masu, lai uz brīdi pietrauktos kājās, jātu uz viļņa malas un tad pazustu viļņa mutuļos, pa gaisu aizlidojot rokām, kājām un dēlim. Skati ir aizraujoši un mēģinu noķert kādu kadru. Blakus stāv puiši ar daudz nopietnākiem aparātiem un varu vien iedomāties kādi viņiem iznāk tuvplāni.
Priecājoties par sērfotājiem un citiem pludmales baudītajiem, soļoju pa pludmali ziemeļu virzienā. Mani šorti ir pilnībā slapji, jo brīdī, kad biju mazliet zaudējusi modrību, kāds vilnis pielavījās man no mugurpuses un ierēkdamies ieklupa biksēs.
Pulkstens ir seši vakarā un esmu nogājusi piecas stundas bez apstājas. Nolemju doties pilsētas ielu virzienā, atvilkt elpu un tad doties mājupceļā.
Pludmales zonas malā ir duša, kurā var noskalot kājas, ko visi arī dara, kā arī dzeramais ūdens. Brīdī, kad nospiežu puļķi, lai skalotu kājas, es uzzinu, ka te ir arī duša no augšas. Tā es pamanu, ka puļķi ir divi. Nu neko, ir tik karsts, ka tas pat nebija nepatīkami.
Jau esmu uzsākusi mājupceļu, kad nonāku kadas promenādes malā. Ok, šeit notiek visa dzīve – kafejnīca pie kafejnīcas, cilvēku burziņš. Attopos, ka ir sestdiena un sestdienās ir jāiedzer kāds alus. Ejot gar kafejnīcām, prasu oficiantiem, vai viņiem šeit ir wifi, pamatā saņemu noraidošu atbildi. Tad, kādā suši restorānā, oficiants ļoti saprotamā angļu valodā man atbild apstiprinoši, tad nu arī piesēžu. Izpētot ēdienkarti, nesen parādījusies apetīte izzūd bez pēdām un es pasūtu alu pēc oficianta gaumes. Tas ir melnais alus no Brazīlijas – “tumšs pēc izskata, viegls pēc garšas”. Alus patiešām ir izcils. Tad, mēģinot iededzināt laternas, kāds vīrs, kurš izskatās pēc šīs vietas supervaizora, dabon pa knaģiem un dzirksteles palido uz visām pusēm. Izskatās smieklīgi un es, protams, zviedzu. Vīrs nez kāpēc vaicā, vai esot mani nobiedējis, es, protams, atbildu, ka briesmīgi. Vēl kādu brīdi padalāmies pieredzē par tiešu sastapšanos ar elektr ību.
Kamēr es malkoju alu, pie blakus galdiņa apsēžas kāda meitene un viņu sāk apkalpot oficiants, kurš man izstastīja par šeijienes wifi. Viņu “wereareyoufrom” sarunas rezultātā uzzinu, ka oficinats ir igaunis. Ir tomēr tik patīkami dzirdēt ko tādu. Uz atvadām es sameklēju puisi, lai pateiktu, ka viņš lieliski stradā (vēroju viņu kādu laiku – nu, cepuri nost!) un, protams, lai izstāstītu, ka esmu no Latvijas. “Ā, kaimiņi”, pusis nosmej. “Mums te ir arī džeks no Latvijas, ja vēlies kādu vārdu pārmīt – lūk tas tur, jauniņais.” Kāda runa. Pielavos latviešu džekam un ar frāzi “nu kā tad šovakar sokas?” uzsāku sarunu dzimtajā valodā. Alekss Miami ir divus gadus, latviešus šeit sastopot retumis. “Ko redzēt?”, viņam prasu. “Zini, izņemot pludmali, neko dižu”, nosmej viņš. Ir tik jocīgi runāt ar kādu latviski un tik patīkami. Tomēr nevēlos Aleksu aizkavēt darbos un pēc neilgas sarunas dodos tālāk.
Tomēr tautiešu satikšana ir mani pacilājusi un sajūtu vēlmi, mājās došanās vietā, piesēst uz vēl vienu alu un parakstīt blogu. Kādā vācu krodziņā to arī daru, tieku piesēdināta pie kāda gara galda, pasūtu alu, vakariņas, tad izvelku kompi. Dievs zina, es biju cieši nolēmusi rakstīt, nevis socializēties.
Esmu uzrakstījusi ikurāti vienu teikumu, līdz atnāk viesmīle un ar milzīgu atvainošanos izsaka lūgumu mani pārcelt pie cita galdiņa, jo esot pieteikusies liela kompānija, kurai nepieciešams garš galds. Nē nu kāda runa, protams. Ja jūs neiebilstu, es jūs pērceltu pie ta tur galda, kur sēž divi kungi, viņi jūs netraucēs.
“Hei, wereareyoufrom”, es vēl nebiju paspējusi nolikt mantas. Pieklājīgi atbildu, ka esmu no Latvijas, iepazīstamies, bet es vēl neesmu atmetusi cerību parakstīt. Tieku līdz otrā teikuma pabeigšanai, kad blakus esošais puisis sāk iztaujāšanu par to, ko es daru. “Rakstu blogu un, ja Tu tulīt neaizvērsies, tu tur nonāksi”, draudu viņam. Tas nostrādā uz kādu pusminūti.
Tiek atnests ēdiens, un tā kā nevar vienlaicīgi skrubināt vistu spārniņus un rakstīt, tad padodos sarunām. Silvestrs ir aziātu jauktenis no Austrālijas – viņš visu laiku runā, ik pa laikam biksta man, paspilgtinot sacīto un uz manam iebildēm un uzbraucieniem, reaģē samiedzot acis un pārspīlēti sašutušā balsī izsaucoties: “how dare You!”. Mikaēls ir zviedrs un Mikaēls runā ļoti maz. Mikaēls ir piedzēries. Tik ik pa laikam, demonstrēdams savas daudzveidīgās valodu zināšanas, viņš paceļ kausu, un pirms saskandināšanas iebrēcas “Dosvidaņije!”
Tad pie blakus galdiņa piesēž divi vīrieši ar dēliem, kas arī tiek pieslēgti vakara sarunām. Viņi it kā ir no Austrijas, bet vakars ir tajā sadaļā, kad ticēt nevar nekam. Viens no jaunpienācējiem saka, ka viņa vecāki esot no Latvijas. Ko nu muldies, saku. Jā, māte no Salacgrīvas un tēvs no Bolderājas, abi pametuši Latviju diezgan sen. Latviski viņš nerunājot. Ta arī nesaprotu, vai ticēt viņam vai nē, bet galum galum – kāda tam nozīme. Sakumā es neticu arī Silvestram, kurš saka, ka esot 4 latviete dzīvē, ko viņš sastopot. Kad viņš min, ka vienas meitenes vārds bijis Irēna, es vēl neticu, bet, kad viņš saka Dace, tad jātic vien ir. “Zein, is it Your real name?”, teatrāli sažmiegtās acis šo jautājumu vakara gaitā atkārto vairākkārt.
Zviedrs tikmēr ir pieslēdzies blakus galdiņam un pievēršas mūsu galdiņam ik pa laikam, kad tiek izsaukti tosti un vienā brīdī puiši pēc kārtas ceļas kājās un nodzied kādu patētisku pantu tosta vietā. Godīgi sakot, ir nenormāli jautri.
Silvestrs stāsta, ka šobrīd strādā par personisko treneri uz kruīza kuģiem, tāpat kā viņa mīļotā sieviete, esot strādājis arī par karaoke dziedātāju. Nemuldi, uzdziedi kaut ko. Nu, ko Tu vēlies. Nu, nodziedi Yesterday.
“Yesterday, all my troubles seemed so far away…”, Silvestrs sāk dziedāt un pat puiši pie blakus gala uz brīdi pieveras. Viņš tiešām dzied fantastiski. Nakamā ir “I got You under my skin”, pēc tam vēl kaut kādas vārsmas, ko neatpazīstu.
Kaut kur dziedāšanas un runāšanas vidū, pēc kapeikas uzmešanas (ģērbonis – alus, cipars – mājās), es pasūtu vēl vienu alu. Es dabonu dzirdēt šo to par Silvestra darba problēmām, kas mani ne īpaši interesē, bet kas mani savukārt interesē, ir viņa stāsti par Austrāliju, kurp došos pēc pāris mēnešiem.
Atceros skorpionu Paula (ta es pie sevis dēvēju so puisi no kalnu mājas) sacīto, ka es esot traka: “Ja tev ir bail no mazām, ložņājošām, indīgam radībām, Austrālija ir sliktākā vieta pasaulē, kurp doties.” Tad nu vaicāju par šo faktu Silvestram. Viņš dziedošā balsī sauc angliski dažādus, man nezinamus vārdus, katram beigās piekabinot “can kill you”.
“This can kill you. That kan kill you. Those can kill you. Bet, ja tu esi pietiekami stulba. “Are You stupid?”
“Dažreiz”, es atbildu.
“Nu, tu, piemēram ietu, pa zāli līdz ceļiem basām kājām no rīta?”
“Savās mājās jā, Australijā, visticamak, nē”.
“Australijā nekad, nekad tā nedari. They will kill you.”
Arī otrs alus ir piebeigts un nu gan laiks doties. Mazliet domāju pie sevis – nez kā būs mērot šo visu garo ceļu, bet kopumā sajūta ir laba un es, apņēmības pilna, soļoju turp, kur, manuprāt, jābūt mājām. Kādā krustojuma mazliet sašaubos un, tā kā negribu mest liekus lokus, nolemju apvaicāties pēc ceļa kādai sievietei, kuru tikko dzirdēju atvadāmies no draudzenes. “Thank you for the dinner. And thank you for the wine” , dzirdēju atvadu frāžu dialogu.
“Atvainojiet, vai šī iela ved uz Venēcijas ceļu”, jautāju sievietei.
“Jā, tā ir, un es turp dodos”, sieviete atbild.
Viņa izskatās ļoti īpaši. Maza auguma, smalciņa, viegla, trausla. Ja es viņu redzētu no mugurpuses, es teiktu, ka iet jauna sieviete. Tikai grumbu izvagotā seja nonod viņas patieso vecumu.
“Wereareyoufrom” seko saruna par politiku, profesijām, dzīvi, koučsērfingu (viņas dēls SF to arī dara) un visu parējo. Kāda brīdī viņa apstājas un sniedz man roku.
“Hello, I’ m Geil”.
“I’ m Zane, nice to meet You.”
Vēl pēc brīža esam nonākušas līdz Geilas mājai.
“Vai tu neiebildīsi, ja pārvedīšu tevi vismaz pāri tiltam”, Geila jautā.
“Ja tas Jūs neapgrūtinātu”, neatsakos.
“Labi, tikai uzbrauksim līdz dzīvoklim paņemt mašīnas atslēgas, pie reizes parādīšu kā dzīvoju.”
Geila dzīvo šiki un ar gaumi. Izejam uz balkona un es tālumā redzu Miami downtown debeskrāpjus – savas šībrīža mājas. Tās ir tālu.
Nobraucam lejā garāžā un iesēžamies baltā, luksus audi A6. “Mans vīrs strādā šokolādes biznesā, tāpēc mēs varam to atļauties”, Geila gandrīz atvainojas par smalko auto.
Mēs braucam pāri tiltam un vēl kādu gabaliņu, nonākam arī līdz stāstam par veselības jautājumiem.
“Jā, man arī ir veselības issues. Bet tu zini, es nekad šovakar tā nebūtu izturējusies, kā satiekot tevi, nebūtu tik atklāta, ja nezinātu, ka nāve ir tuvumā. Man visu laiku sāp. Zane, vai tev arī sāp?”
“Dažreiz. Tikai dažreiz”.
Es satiku Geilu 20 minūtes. Un man bija sajūta, ka viss dienas ritējums – katra apmaldīšanās, katrs alus, katra saruna – viss bija jāpiedzīvo tikai tāpēc, lai es tieši noteiktajā sekundē nonāktu noteiktajā ielas stūrī un satiktu Geilu. Tas bija tā, it kā Dievs man būtu uz brīdi iedevis paturēt rokās dārgāko no briljantiem un atļāvis paņemt mazliet gaismas līdzi.
