Šorīt pieceļos ap 10, brokastu terase ir aizdomīgi tukša un kad vaicāju meitenei, vai atkal esmu pēdējā, viņa smaidot māj ar galvu: “Ultima, ultima”. Eh, čaklie tūristi! Pēc brīža pie apvāršņa parādās dons Lučiāno un poliete, tiekam skaidrībā ar naudas jautājumiem, tad itāļu kungs mūs aicina pulkstens vienos uz pusdienām – būšot garda zivs. Mēs... lasīt vairāk
