Kategorija: Dzīve

Kefīrs un džezs
Katru reizi, atgriežoties mājās pēc ilgāka laika, mana māja ir izaugusi lielāka un tā atkal smaržo pēc koka. Sākot strādāt jaunā darbā, mēs pirmo mēnesi esam redzīgi, bet pēc tam – aizņemti un pieraduši pie visa notiekošā. Iemīlēšanās periods ir nedaudz ilgāks, bet arī tad vienmēr pienāk brīdis, kad no augšas iedvestais mirdzums pašiem tālāk... lasīt vairāk
Kalni, jaušības un laimīgie suņi
Pieceļos pirms visiem un, cik vien klusi mācēdama, ar segu padusē izlavos pa durvīm. Brīdi domāju, kur to labāk izklāt, tad nospriežu, ka nekādos krūmos līst iekšā negribu un izklāju segu turpat plāniņa vidū, zem lielā koka. Laimīgā kārtā knišļi liek mieru un šī rīta joga ir viena no pēdējā laikā jaukākajām. Pēc tam esmu... lasīt vairāk
Draņķa dzirksteles
Pārāk nogurusi, lai rakstītu, pārāk moža, lai gulētu. Paņemu no plaukta grāmatu. Lasīt, varbūt to es varu. Varbūt tas man atnesīs miegu. Kad braucām projām no Montevideo hosteļa, kā ierasts ielūkojos vannas istabā, izkratīju gultas veļu un pieliecos, lai pārbaudītu, vai zem gultas nav noslēpusies kāda lieta, kuras trūkumu varētu izjust tālākajā ceļā. Pieredze rāda,... lasīt vairāk
Grāmata uzsāk ceļot
Pirms ķeros pie Urugvajas brauciena, ļaujiet man pastāstīt par to, kā veicas manam nākamajam projektam – Ceļojošajai grāmatai. Lai neatkārtotos, ielikšu vien atgādinājuma saiti uz ierakstu, kā es tiku pie pašas grāmatas: http://kamzolis.com/2015/01/26/adamsu-gimenes-treileris-lidojosie-skivisi-un-vina/. Nolēmu grāmatu „nelaist tautās”, pirms tā nebūs pabijusi Antarktīdā, savā pirmajā starta vietā. Safotografēju skaistuli uz sniega fona un mazliet transformēju arī... lasīt vairāk
Dievs un Burts
Vakarnakt man bija saruna ar Dievu. Es teicu: „Cilvēki bēdājas, ka esmu uzrakstījusi tevi ar mazo burtu. Vai tu dusmojies?” Un viņš atbildēja: „Nē, manā pasaulē gramatikas likumi nav pirmie. Tikai nevajag pazaudēt vārdu aiz burtiem un domu aiz vārdiem.” „Paldies”, es teicu. „Vai arī Velns jāraksta ar lielo burtu,” es gribēju zināt. „Konkurenti ir... lasīt vairāk
Darbs ar mūzu
Esmu darbu parādos līdz ausīm. Vienam rakstus, vienam bildes, vienam atbildes – visu ko esmu sasolījusi un jūtu, ka vienkārši netieku galā. Cik pazīstama sajūta no „iepriekšējās dzīves”. Tāpēc šodien neizeju no mājas, bet cenšos „nokopt” vismaz daļu no darbiem. Līdz vakaram izdodas tikt galā ar steidzamākajiem, bet vēl joprojām uzdevumu saraksts ir gana garš.... lasīt vairāk
Kam jānotiek, notiksies jeb Pingvīna piedzimšanas jaušības
„Es mazliet priecājos, ka jūs rīt pazudīsiet no šejienes”, ar vieglu humora dzirkstelīti acīs saka mājas saimnieks Rikardo. Izrādās, ka es, ienākot mājā, taisnā ceļā esmu ieņēmusi vietu pie galda, kas ir iemīļotākā Rikardo darbavieta, kad viņš šeit uzturas. Tur nākot vislabākās idejas. O, jā. Tās nāk gan sēžot pie galda, gan guļot gultā, kas... lasīt vairāk
Taureņu (ne)miers
Kādu taureni tu vēlējies ieraudzīt vasaras sākumā – vienkrāsainu vai raibu? Man šķiet, ka vairums cilvēku cerēja pirmo skatīt raibeni – lai krāsaina, piedzīvojumiem bagāta vasara būtu priekšā. Katrā ziņā es noteikti. Ja kaut kur noplivinājās dzeltenie vai viegli iezaļganie spārni, ātri novērsos un izlikos, ka neko neesmu redzējusi. Es vienmēr esmu gribējusi raibas vasaras.... lasīt vairāk
Draugu būšana
Mana pirmā pieturvieta Dienvidamerikā ir Ekvadoras galvaspilsēta Kito. Tā kā šajā pusē man neviena pazīstamā nav, tad ierastām rokas kustībām, sāku meklēt kādu namatēvu vai namamāti caur kaučsērfingu. Noskaidrojusi, ka Kito ir vairāk kā pieci tūkstoši potenciālo uzņēmēju, sāku pielietot filtrus – atlasu tos, kuri šai lapā bijuši nesen un tādus, kuriem ir labi rādītāji... lasīt vairāk
Atvadu pēriens
Guļu uz karstās lāvas, degunu iebāzusi dēļu šķirbā, un kāri tveru bērzu lapu pieskārienus un smaržu. Inese per kā īsts profesionālis – ar divām slotiņām kā rotaļājoties savieno gaisu un ķermeni. Šis ir mans atvadu pēriens, manu veco grēku izsvīšana. Beigās, noziedušās ar medu, sēžam uz lāvas kā divas laimīgas bites. Es Inesei aizsūtīju ziņu... lasīt vairāk