Vakar vakarā saklausīju, kā uz ielas piestāj auto un, izliecoties pa logu, atpazinu Džibrila tēta mersedesu. Viņi abi bija veiksmīgi satikušies lidostā un nonākuši šeit.
Nosteidzos lejā, apsveicinājos ar abiem, tad steidzu rādīt Eduardam naktsmītni. “Mēs taču iziesim ārā?”, Eduards prasa un mēs ejam ārā. Ir jau pāri desmitiem vakarā un ielas ir vietējiem standartiem tukšas, mūsu sapratnei – pilnas. Parādu piemājas ielas, aizejam līdz bodei un pasūtam vakariņas līdzņemšanai piemājas Āzijas ēstuvē. Atgriezušies, paēdam vakariņas, Eduards izstāsta, kā gājis ceļā un liekamies uz auss.
Abi esam gana noguruši un nošņācam līdz pat astoņiem. Tagad, kad Eduards ir šeit, ir vēl jocīgāka pasaules sajūta. Viss ir tepat – mīļotais cilvēks, mācību nedēļas nogale, teksti latviešu valodā. Pēc brokastīm instruēju Eduardu, kā nonākt Ngor salā, cik kas maksā, kur ēst pusdienas. Viņš dodas iepazīt Dakāru, bet es slēdzu iekšā Teams un kopā ar kursabiedriem pasniedzēja uzraudzībā ķidājam Blaumaņa lugu “Ugunī”. Ap trešā cēliena beigām atgriežas Eduards, savukārt internets sāk slikti uzvesties, ik pa laikam mani izmetot no tīkla, tad nu pašās beigās atļaujos atslēgties un doties ielās.
Šoreiz mums ir ļoti konkrēts mērķis – jānopērk biļetes uz Gambiju. Internetos esmu lasījusi, ka autobusi uz Gambiju kursē no Parcelles autobusu termināla, kas atrodas diezgan tālu no mūsu dzīvesvietas. Bet, uz šo rajonu iet modernais omnibuss, tad nu takša vietā izvēlamies to. Atvēsinātā autobusā braucam tik ilgi, kamēr esmu nosalusi, tad klāt mūsu pietura. Līdz autobusu terminālim ir gabaliņš, to mērojam kājām. Ir tik laba sajūta iet kopā ar Eduardu. Cilvēki tik traki neskatās virsū un nebrīnās, jo, ja pa dīvainu rajonu kūļājas divi gaišādaino cilvēki, tas ir daudz saprotamāk nekā tad, ja to dara sieviete vienatnē.
Ar mazu līkumu nonākam diezgan bēdīgā autoostā, bet kases, kas sākumā šķita slēgtas, tomēr ir vaļā. Esmu lasījusi, ka Senegālas puse piedāvā labākus autobusus nekā Gambijas kompānija, tad nu nopērkam biļetes pie viņiem – tās maksā 12 000 franku (18,29 eiro) vienai personai. 1. decembrī, 9:00 startēsim uz Gambijas galvaspilsētu Bandžulu un, cerams, nonāksim tur 17:00 vakarā. Visvairāk mani uztrauc robežas šķērsošana, jo Gambija nav norādīta LR Ārlietu ministrijas sarakstā starp valstīm, uz kurām Latvijas pilsoņi var doties bez vīzas. Esmu prasījusi vairākiem vietējiem avotiem un tie, visi kā viens apgalvo, ka uz robežas var nopirkt tranzīta vīzu, kas maksā 10 000 franku vai cik nu robežsargam tiksies paprasīt. Uzrakstu arī Lainei, kas kopā ar Artūru jau krietnu laiku vandās pa Āfriku un viņa atbild, ka nekādu vīzu nav vajadzējis – ar pārliecinošu seju jāsaka, ka Latvija ir Eiropas Savienībā, un lieta darīta. Nu, jācer, ka tā. Katrā ziņā doma, ka parīt dosimies prom no Dakāras, mani patiesi priecē, jūtu, ka esmu par ilgu šeit uzkavējusies.
Kādu brīdi vēl paklīstam pa autoostas rajonu, piestājam kristiešu baznīcā un tad dodamies mājās ar moderno omnibusu. Esmu priecīga un pārsteigta, cik ātri un viegli Eduards ir iejuties šejienes karstumā un citādībā.
