Dienvidkoreja, Seula: gospeļi, recepte un atvadas

Ceļā, Ceļojumi

“Kāpēc tu smejies?”, samiegojusies Sunmee no rīta ienāk manā istabā. “Man tev jāatzīstas: mana lidmašīna mājup ir šovakar, nevis rīt, kā biju domājusi un teicu tev iepriekš,” atbildu. “O, tad mums ir maz laika, kā mēs visu paspēsim?” Sunmee piepeši izskatās moža un rīcībai gatava. Saku, ka viss ir mierīgi, kaut ko paspēsim, kaut ko nē, galvenais uz lidmašīnu paspēt. Šoreiz pie vainas bija mans ieraksts plānotājā, kur ielidošanu Rīgā biju atzīmējusi 30. martā, klāt pierakstot lidojuma laikus no Seulas un Stambulas. Ierašanās datumam nav ne vainas, bet izlidošana ir īsi pirms pusnakts 29. martā, tas ir šovakar. Kaut kas smadzenēs par šo lietu bija aizķēries, arī pieslēdzot loģiku, ir skaidrs, ka par spīti laika zonām, gluži vienas dienas vakarā nevar gan izlidot no Seulas, gan ielidot Rīgā. Nekavējoties reģistrējos abiem lidojumiem un, kad tas ir paveikts, dzeram kafiju, atceramies gadījumus, kad lidmašīnas ir nokavētas – mums abām ir, ko atcerēties šajā sakarā.

Rīta plāni netiks mainīti. Šodien došos izpildīt Vitas Dobelnieces uzdevumu, cerot, ka “Yoido Full Gospel Church” joprojām būs uz vietas. Esam izpētījušas, ka trešdienās 10:30 ir dievkalpojumus, esmu iecerējusi to apmeklēt. Pa ceļam autobuss piepildās ar sapucētām kundzītēm un domās izsaku minējumu, ka dodamies uz vienu pasākumu. Tā arī ir – pieturā pie baznīcas autobuss izbirst teju tukšs un visi rindā dodas iekšā apaļajā celtnē. Es sekoju plūsmai, bet drīz pēc ieiešanas telpā, mani pārķer sirms kungs baltā uzvalkā un aicina viņam sekot. Kopā ar liftu uzbraucam 4. stāvā un ieejam centrālajā zālē, kur viņš mani nodod cita uzvalkota kunga gādībā. Tas mani pavada līdz solam ar uzrakstu “rezervēts”, kur priekšā jau sēž vairāki ārzemnieki. Vitas uzdevums bija apmeklēt dievkalpojumu citā valstī (īpaši iesakot šo slaveno baznīcu) un, nesaprotot tekstu, vairāk ķert sajūtas par notiekošo. Šo man izdosies izpildīt daļēji, jo ārzemniekiem tiek piešķirtas austiņas. Uz paneļa redzamas desmit valodas, kurās tiek piedāvāts tulkojums, bet, pārbaudot tos, stādā angļu, japāņu un ķīniešu pogas.

Baznīca ir milzīga un, neraugoties uz darbdienas vidu, ļaužu pilna. Saskaitu cilvēkus vienā sektorā un pareizinu ar sektoru skaitu. Lēšu, ka baznīcā šobrīd ir vairāk par 2000 cilvēku. Uz skatuves ir vairāki kungi uzvalkos, bet vienā malā kā krāšņi eksotiski putni stāv gospeļu koris un viņiem priekšā ir neliels orķestris ar visu diriģentu. Dziesmas un lūgšanas mijas ar uzrunām, jāteic, ka tik cik no uzrunas nepazūd tulkojumā, tā pat ir tīri interesanta. Runu šodien saka kāds slavens vieslektors, piesaucot sarežģītus cilvēkus dzīvē kā skolotājus un pat pieminot vēdergraizes, kas man nesen bija visai aktuālas. Tveru visu notiekošo ar ziņkāri un pateicību Vitai. Paldies, Vita!

Šī atkal ir viena no tām reizēm, kad dienas uzdevums ir atvedis mani uz vietu, kur citādāk nebūtu nonākusi. Jā, man ir sajūta, ka esmu nonākusi svešā ballītē, bet viennozīmīgi ir ļoti interesanti – vērot gan notiekošo, gan iekšējās sajūtas. Pieķert, kā uzpeld kāds aizspriedums, dažbrīd smiekls, arī apbrīna un pat aizkustinājums. Šī nav mana vieta, bet nevaru noliegt, ka enerģija gaisā ir spēcīga – kā jau vietās, kur pulcējas ļaudis ar līdzīgu nolūku.

Pasākums ilgst stundu, pēc tam ienirstu blakus ielā ziedošajā ķiršu alejā. Pirms dievkalpojuma iela bija pustukša, bet šobrīd tajā ņudz ziedu smaržas un izskata pārņemti cilvēki. Paejos gabaliņu pa centrālo aleju, bet atpakaļ dodos pa mazāku celiņu, kur ir tukšāks. Strauji tuvojas aizbraukšana un eju pa ziedu aleju pateicības pastaigā, un ar nelielu slapjuma piedevu acīs sūtu paldies visam un visiem par to, ka man teju mēnesi ir bijusi iespēja iepazīt šo neticami skaisto un interesanto zemi. Paldies, paldies, paldies!

Tad gan kāpju autobusā un braucu mājās, mums šodien vēl šis tas jāiespēj. Vēl ceļā esot Sunmee man raksta, vai es joprojām esmu baznīcā? Atbildu, ka esmu nolēmusi palikt Dieva valstībā. Patiesībā esmu netālu no mājām un, nonākusi tur, īsi izstāstu Sunmee par rīta pieredzi un parādu bildes, tad ejam uzēst pusdienas. Uz lielas metāla pannas mūsu priekšā tiek uzlikti vistas gabaliņi ar dārzeņiem un, nepaiet ne minūtes 15, kad varam ķerties klāt maltītei. Tā gan ir diezgan asa, atšķaidīšanas nolūkos izēdu klāt divas bļodiņas ar rīvētiem redīsiem, kas vienīgie no piedāvātā nav asi.

Paēdušas braucam uz tirgu, pie kura ieejas satiekam Sunmee mammu. Viņa ir aicināta palīgā iepirkties, jo gribu uz Latviju aizvest visādus vietējos gardumus, tostarp veselīgās tējas sastāvdaļas, bet Sunmee līdz galam nepārzina šo jomu. Mamma gan zina gan tējas sastāvu, gan labākās vietas, kur visu nopirkt. Piemēram, lai tiktu pie sezama eļļas, mēs ejam pa vienu no tirgus ejām, tad nogriežamies šaurā šķērsejā, kurā ir neliela eļļas ražotne – te nopērkamā manta esot labākā tirgū un maksā uz pusi lētāk. Ieraudzījusi žeņšeņa saknes, nopērku nelielu maisiņu ar tām, lai gan Sunmee mani brīdina, ka nav droša, ka lidostā ar tām tikšu cauri. Redzēsim!

Lielākais trakums sākas, kad nonākam tējas izejvielu veikalā – te ir pilns ar piepēm, sēnēm, ogām, lapām – nereāli interesanti un arī manā skatījumā lēti. “Zane, tu esi tas cilvēks, kuram nepatīk iepirkties, ja?” Sunmee par mani zobojas, vērojot kā groziņā pievienojas kārtējā paciņa vai kastīte. Vienīgais, kas mani attur no vēl lielākas aktivitātes, ir apziņa par kofera kapacitāti. Lai arī atbraucot tajā bija pamatā dāvanas Sunmee, pa šo laiku ir uzradušās gan dažādas jaunas mantas, gan Sunmee atvadu dāvanas, gan tagad visi tirgus labumi.

Noslēgumā iegādājamies izejvielas, lai pagatavotu vakariņās bulgogi. Kristīne Līpiņa jau pasen bija vēlējusi blogā nopublicēt kāda korejiešu ēdiena recepti, kuram izejvielas var iegādāties Latvijā. Sarunāju ar Sunmee, ka kopā pagatavosim bulgogi, bet līdz šim nepietika laika un spēka. Tagad vai nekad!

Pateicamies mammai un palīdzību, un dodamies mājās – es metos spēlēt mantu krāmēšanas tetri, Sunmee aiziet uz savām mājām pēc pārējām receptes sastāvdaļām. Kad viņa atgriežas, ne bez piepūles esmu teju visu mantību savietojusi somās. Mans koferis izskatās stipri piepūties, gandrīz vai apvainojies par šādu apiešanos. Tik daudz mantu viņa vēderā ir pirmoreiz. Un smags tas arī ir ne pa jokam.

Tad ķeramies klāt receptei. Plānas liellopa gaļas šķēlītes sagriež nelielākos gabaliņos, liek uz pannas, apkaisot ar kādu ēdamkaroti cukura (var likt arī medu) un uzlejot nedaudz sojas mērci. Atstāj ievilties un tikmēr sagriež dārzeņus – mums pie rokas ir burkāns un sīpols, bet var pievienot arī jebkurus citus dārzeņus. Sunmee atvainojas, ka aizmirsusi nopirkt lociņus, kas arī labi piestāv šim ēdienam. Sagrieztos dārzeņus pievieno gaļai un uzkaisa piparus, smalki sagrieztus ķiplokus, un uzlej nedaudz sezama eļļu – visu samaisa un atkal ļauj ievilkties. Mēs atstājām uz minūtēm 10, bet mierīgi var ļaut pastāvēt arī stundu vai divas – atkarībā, cik daudz laika ir pieejams. Tad pievieno sauju šimeji sēnītes (bet der arī citas sēnes) un liek cepties. Man šķiet jocīgi, ka gaļas ēdiens ir gatavs 10 – 15 minūtēs, bet šķēlītes ir tik plānas, ka viss ir labi izcepties. Pirms ēšanas uzlej vēl nedaudz sezama eļļu un uzkaisa grauzdētas sezama sēklas. Korejieši šo ēdienu bieži vien pagatavo iepriekšējā dienā, ļauj tam pa nakti savilkties un ēd nākamajā dienā. Pasniedz kopā ar vārītiem rīsiem, salātiem vai jebko citu, ko sirds kāro. Labu apetīti, Kristīne un pārējie – un paldies par uzdevumu!

Paēdušas padzeram atvadu tēju. Sunmee ir iepaticies mans ingvera – citronu dzēriens, ko parasti vakaros iemalkoju, uztaisu divas krūzītes. Tad gan laiks doties uz lidostu. Sunmee nāk mani pavadīt uz metro staciju, palīdzot tikt galā ar smago koferi. Pie biļešu kontroles vārtiem vairākkārt apskaujamies un man jau otro reizi šodien neizdodas valdīt asaras. Es, protams, ceru Sunmee drīz atkal satikt, bet ko mēs zinām. Lieliski apzinos, ka daļa Korejas ceļojuma viegluma ir viņas nopelns. Milzīgs paldies, Sunmee!

Tālāk turpinu ceļu viena ar abām somām. Citā valstī es nezinu, vai riskētu pārvietoties ar somu, kuru knapi varu pacelt, bet šeit, pateicoties pārdomātai infrastruktūrai, vienīgie somas cēlieni ir iekšā un ārā no metro, pārējās vietās to var vilkt vai vizināt blakus uz eskalatora. Izkāpju 1. termināla pieturā un drīz vien esmu pie Turkish Airlines reģistrācijas. Labi, ka rinda nav liela, jo laiks līdz iekāpšanai nav atlicis daudz. Viss ir labi līdz brīdim, kad lidsabiedrības darbiniece saka, lai pasēžu netālu, kamēr koferis izies skanēšanas procedūru. Saprotu, ka tas ir standarts, bet tagad man jāuztraucas par manām žeņšeņa saknēm. Nosēžu minūtes desmit, bet neviens nenāk ne lamāties, ne teikt, ka viss kārtībā. Pajautāju darbiniecei, vai jāgaida vēl, viņa saka, ka nē – var doties uz vārtiem. Fū.

Vēl jātiek cauri automatizētai pasu kontrolei, jāatrod vārti, tad jau sirds ir mierīgāka. Iekāpšana sākas jau pēc desmit minūtēm, šoreiz esmu ieradusies neparasti vēlu, bet viss ir kārtībā. Lidmašīna ir pilna līdz pēdējam pasažierim un tagad man tālajos lidojumos ir jauna mīļākā vieta – vidus rindas malā. Pats vari celties, kad vien gribi, un blakus sēdošie, ja ir savstarpēji pazīstami (kā man šoreiz gadījās), ceļas un dodas uz labierīcībām pa savu pusi. Ideāli! Noskatos filmu, paēdu vakariņas un iegrimstu trauslajā lidojuma miegā.

7 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.