Dienvidkoreja: DMZ un skats uz Ziemeļkoreju

Ceļā, Ceļojumi

DMZ – demilitarizētā zona starp abu Koreju robežām ir viena no tūristu apmeklētājām vietām. “Vai tu plāno doties uz DMZ?” bija visbiežāk uzdotais jautājums arī man pirms brauciena, uzreiz pēc “Vai tu plāno apmeklēt pašu Ziemeļkoreju?”. Principā nekāda lielā māksla tā nav – nopērc diezgan dārgu tūrisma pakalpojumu un dodies skatīties teātri. Neapgalvoju, ka nekad dzīvē to nedarīšu, bet šoreiz negribu.

DMZ ir 4 km plata un un 250 km gara zemes strēle, kas sadala Korejas pussalu aptuveni uz pusēm un paredzēta kā buferzona starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju. Šajā zonā uzturas abu valstu militāristi un Dienvidkorejas pusē arī dzīvo cilvēki, kurus valdība motivē šādam solim, dodot bez maksas mājokli, nodokļu atlaides un iespēju neiet armijā, kas šai valstī puišiem ir obligāta 18 – 22 mēnešu garumā. Salīdzinoši Ziemeļkorejā armijas ilgums ir 7 – 10 gadi.

Saprotu, ka DMZ var apmeklēt arī uz savu roku, jo no Imjingak tūrisma informācijas centra, kur tiek tirgotas ieejas biļetes, iet arī “shuttle” autobuss uz divām galvenajām apskates vietām DMZ – trešo tuneli un skatu platformu, no kuras var vērties uz Ziemeļkoreju. Tomēr limitētās biļešu pieejamības dēļ, slinkuma un droši vien vēl kāda iemesla pēc, vairums izvēlas šo vietu apmeklēt tūres ietvaros. Tādas no Seulas organizē daudzas tūrisma kompānijas un standarta cena šādam pasākumam ir 55 eiro. Manā skatījumā nav jēga maksāt vairāk, jo visi brauc uz vienām un tām pašām vietām. Atradu arī lētāku iespēju, bet tā bija pieejama sestdienā, kas man vairs nederēja.

Internetā tūres sākums bija minēts 7:30, to arī rezervēju. Satikšanās vieta ļoti laba – Hongik universitātes metro stacijas izeja, kas atrodas desmit minūšu gājiena attālumā no Sunmee dzīvesvietas. Vakar, strebjot rīta pelmeņzupu, saņemu jocīgu e-pastu no rīkotājiem. Sunmee šiem piezvana, lai pavēstītu, ka biļešu pieejamības dēļ, stacijā jābūt jau 5:30. Ko darīt, būšu! Vēlāk vakarā šis laiks tiek pārcelts uz 5:10.

Kā parasti šādās reizēs, kad vajadzētu aizmigt agrāk, miegs nenāk ne lūdzams, toties galvā ieradusies domu-mērkaķu armija, kas braši ālējas. Ap pusnakti tomēr iemiegu, lai pēc četrām ar pusi stundām atkal celtos. Lai gan esmu pieteikusi Sunmee, lai mierīgi guļ, viņa tomēr ir piecēlusies, lai mani pavadītu un apgalvo, ka esot tik daudz darba, ka šodien varēs raženi darboties.

Jā, autobuss pie stacijas gaida un, uzņemot vēl dažus pasažierus, izbraucam no tumšās un diezgan tukšās Seulas. Vēl tumsā pieripojam pie biļešu iegādes vietas un gide skaidro, ka šeit darbojas dzīvā rinda. Dienā tiek pārdotas 600 biļetes – kas pirmais atbrauc, tiek pie tām. Šis ierobežojums ieviests kovidlaikā, bet nav atcelts joprojām. Pa ceļam tika izveidots pasažieru saraksts un gidei jāatdod pase.

Kamēr tiek gaidīta kases atvēršanās, varam iet uz informācijas centru dzert kafiju vai apēst ko siltu brokastīs. Siltumu ļoti gribas, jo rīts ir tik auksts, ka zāle nosarmojusi un elpas garaiņi kūp gaisā. Virs kalniem un vadiem lec apelsīnveida saule – pasakains skaistums. Nobildējusi to, eju telpās sildīties, jo neesmu apģērbusies šādam aukstumam atbilstoši. Ceru, ka diena iesils un tad jau būs labi.

Īsi pēc septiņiem rītā gide aicina pastaigā pa Imjingak apkārtni – izstāsta Korejas kara vēsturi, valsts sadalīšanas traģiskās sekas un centienus atjaunot kontaktus abu valstu starpā. Viņa lieto terminu “when we were in good mood with North Korea” – tādi posmi ir bijuši vairāki. Piemēram, kad Phjonhčanas olimpiādē abas Korejas startējušas zem viena karoga vai kad Dienvidkoreja uzcēlusi pierobežā apjomīgu ražotni Ziemeļkorejas teritorijā. Tagad tā stāv tukša un pamesta. Abu valstu atsaluma galvenais iemesls ir kodolprogramma, kuru Ziemeļkoreja turpina attīstīt.

Kā vispār no vienas vēsturiskas nācijas izveidojās divas dažādas valstis? Iesākumā robežu, kas ved tuvu 38 paralēlei, novilka ASV un padomju savienība, no kurām katra “pieskatīja” savu pusi pēc Otrā Pasaules kara. 1948. gadā tā oficiāli kļuva par divu valstu robežu. 1950. gada jūnijā Ziemeļkoreja iebruka Dienvidkorejā. Karš ilga trīs gadus un mēnesi, laupot vairāk nekā 3 miljonu dzīvību un izpostot nejēdzīgi daudz dzīves. (Stulbais karš, visi stulbie kari!) Pamiers tika noslēgts 1953. gada jūlijā, bet oficiāls miera līgums nav noslēgts līdz pat šai dienai.

Imjingak atrodas memoriāls, uz kuru cilvēki no Dienvidkorejas, kuru dzimtās vietas ir Ziemeļkorejā, brauc svētkos, jo Ziemeļkorejā viņi netiek. Cita skulptūra veltīta vēsturiskai TV pārraidei, kas ļāva satikties pēc kara izšķirtajām ģimenēm. 1983. gadā, pirms interneta laikmetā, cilvēki tika aicināti iesniegt ziņojumus par Korejas karā izšķirtajām ģimenēm, jo pastāvēja iespēja, ka citi ģimenes locekļi arī ir Dienvidkorejā. Ziemeļkorejā, protams, šo programmu nepārraidīja. Raidījums tika translēts vairāk nekā 450 stundas un tas palīdzēja satikties 10189 ģimenēm. Koreju attiecību “labajos laikos” nelielam cilvēku skaitam tika ļauts satikties arī starp abām valstīm.

DMZ tiek rūpīgi uzraudzīta no abu Koreju puses. Ja kāds vēlas izsprukt no Ziemeļkorejas, tas tiekot darīts caur Ķīnu vai Krieviju – katru gadu valsti izdodas pamest vairāk nekā 1000 cilvēkiem, daži pamanījušies tikt prom par kovidlaikā, kad robeža bija slēgta.

9:00 izbraucam no stāvvietas un iebraucam DMZ. Tur, līdzīgi kā uz robežas, armijas pārstāvji pārbauda visu pasažieru pases. Tad varam doties tālāk, lai apmeklētu trešo tuneli. Dienvidkorejas puse līdz šim atradusi četrus tuneļus, kas ved no Ziemeļkorejas viņu valstī, lai tos izmantotu iebrukumam. Bet, tiek uzskatīts, ka to ir vairāk, iespējams, kādi desmit. Trešais tunelis tika atklāts 1978. gadā. Tas ir 1635 metrus garš, divus metrus augsts un plats. Tiek lēsts, ka tunelis ļautu stundas laikā Dienvidkorejā iekļūt 30 000 pilnībā bruņotiem kaimiņu iebrucējiem. Pirms došanās tunelī, soma kopā ar telefonu un fotokameru jāatstāj mantu glabātuvē, jo šajā vietā fotografēt nav atļauts. Tas būtu nieks. Mani uztrauc tas, ka tunelis atrodas 73 metrus zem zemes un nokļūt līdz tam var pa 300 metrus garu citu tuneli. Lejā tikt ir štrunts, bet kā būs izrāpties ārā? (Teorētiski eksistē arī “vilcieniņš”, bet mūsu grupa to neizmanto).

Tā kā pēc tam ir ierēķināts laiks, lai apmeklētu suvenīru bodi un apkārtni, ceru, ka tas dos man vajadzīgo papildus laiku, lai tiktu virszemē. Esmu ieņēmusi starta pozīciju pati pirmā un, uzlikusi ķiveri, ašā solī dodos pazemē. Jā, šī nokāpšana ir diezgan ilga, bet ērta, jo var izslieties pilnā augumā. Nonākot infiltrācijas tunelī, pa to lielākoties jāiet saliektu muguru, kas nav patīkami. Apmeklētāji gan var šo tuneli aplūkot 265 metru garumā, bet ar to pilnībā pietiek. Tuneļa galā Dienvidkorejas puse ir ierīkojusi vairākas betona sienas, lai to nevarētu izmantot paredzētajam mērķim. Apmeklētāji var pa mazu lodziņu ieskatīties telpā aiz nākamās sienas – tur ir ūdens, aug papardes un citi zaļie augi. Kā šie tiek pie gaismas, tā arī nesapratu.

Aizlienu pa tuneli atpakaļ, iztaisnoju muguru un sāku kāpt. Lēnām, pa trīsdesmit soļiem, ar pauzēm. Virszemē tieku īsi pirms prombraukšanas laika, bet paspēju vēl aši nobildēt teritoriju un tajā esošos uzskates līdzekļus.

Otra pieturas vieta ir observatorija Dora – skatu platforma, no kuras var redzēt Ziemeļkoreju. Labākai redzamībai te ierīkoti teleskopi, ar to palīdzību diezgan labi var saskatīt gan lielo Ziemeļkorejas karogu (arī šajā pusē plīvo liels karogs, protams, Dienvidkorejas), pamesto rūpnīcu, propagandas ciematu (mājas-butaforijas, kurās neviens nedzīvo), kā arī daļu no Gaeseong pilsētas. Šeit ievietoju dažas bildes, ko atsūtīja aģentūra, jo ar manu fotoaparātu sanāca diezgan dūmakains skats (skatīt galerijā).

Pēdējā pieturas pauze ir suvenīru veikals, kur var apēst melnu pupiņu saldējumu un iedzert sojas lati. Tā kā tas jāizdara līdz iekāpšanai autobusā, tad nepagaršoju ne vienu, ne otru, toties nokopju savu kimpu, kuru žurkas pa nakti nebija apēdušas.

Atpakaļceļā uz Seulu autobusā skan šņākuļošana un krākuļošana. Visi ir agri cēlušies un tagad miegs cenšas atgūt tam atņemtās rīta stundas. Jūtu, ka kādā brīdī arī manas acis aizkrīt un, atkal tās atverot, jau esam Seulas centrā pie pazīstamās metro stacijas. Rakstu Sunmee, ka labprāt dotos mājās nedaudz pasnaust, pirms mesties jaunos piedzīvojumos. Ielienot migā gan uznāk iedvesma iesākumā aprakstīt rīta piedzīvojumus, kas aizņem pāris stundas, tad gan iegrimstu pēcpusdienas snaudā.

Pamostos jau pievakarē, sagaidu Sunmee un ejam vakariņās – šovakar pamēģināsim nūdeles ar melno sojas mērci ķīniešu restorānā. Sunmee stāsta, ka viņa domājusi, ka tas ir ķīniešu ēdiens, bet, aizbraucot uz Ķīnu, nekur tādu nav redzējusi – acīmredzot šeit sajaukušās korejiešu un ķīniešu virtuves. Mērce ir nedaudz asa, bet garšīga, tāpat kā klāt piekožamie gaļas gabaliņi. Pēc vakariņām dodamies mājās, jo šodien abas jūtamies piekusušas – Sunmee no darba, es no atpūtas.

Ā, vēl viens joks, kuru aizmirstu pastāstīt jau vairākas dienas. Pirms tam vēlos pateikties visiem, kas juta līdzi vēdera sāpēm – tās tiešām ir galā un jūtos lieliski! Bet par joku. Atceraties to briesmīgo rītu, kad biju saēdusies istabas biedrenes zāles un smirdēju pa gabalu (smaka vēl ik pa laikam uzvēdī no šalles vai kāda cita apģērba gabala). Torīt tīrīju zobus un pastas jocīgo garšu novēlu uz kopīgo situāciju. Kad nākamajā dienā atkārtoju šo joku jau jūtoties ievērojami labāk, sapratu, ka jocīgā garša nav mainījusies. Tas man lika beidzot izlasīt tekstu uz nelielās tūbiņas. Nuja. Pretodu līdzeklis.

Viens komentārs

  • Zobu pasta taču savu funkciju ir teicami pildījusi, vai ta’ kaut viens ods ir kādā zobā iekodis? 😀
    Man zobu tīrīšanas līdzeklis arī nesen sagādāja pārsteigumu. Pirms kāda laika biju iepirkusi tūbiņu uz kuras krieviski rakstīts “Zobu pulveris, gatavs lietošanai”. Pirku ar domu izmantot ceļojumos ar rokas bagāžu, tāpēc arī ieliku čemodāniņā, ne litra maisiņā. Drošības dienesta puisis ilgi braucināja čemodāniņu šurpu turpu pa rentgenu. Nevarēju saprast kas viņu tur tā ieinteresējis. Vakarā sapratu – tūbiņā bija zobu pasta, ne pulveris.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.