Dienvidkoreja, Namwon: priede-vecmāmiņa, ķirši un zvērs

Ceļā, Ceļojumi

“Zini, tev tomēr būtu labāk izvēlēties citu maršrutu,” paziņo Suī pēc sarunas ar māsu. Bijām jau minūtes 15 bakstījušās pa kartēm, lai iezīmētu pirmo versiju, tagad tas viss vējā. Labi, ķeramies pie māsas ieteiktā pārgājiena atzīmēšanas. Vispār man tas patīk daudz labāk, jo ir lēzenāks un īsāks, kā arī autobuss turp dodas 8:40 no rīta, nevis īsi pēc 7, kā bija paredzēts. Esmu nodrošinājusies gan ar atzīmēm Kakao maps, gan maps.me, kā arī ar Suī sagatavotām lapiņām ar vietu nosaukumiem korejiešu valodā – lai šoferis vai līdzcilvēki varētu man palīdzēt noorientēties.

Apēdu brokastīs nelielu sviestmaizi, otru paņemu ceļam un esmu gatava doties. Autobusa pieturu atrodu bez minstināšanās, jo labā sirds Suī, vakar, braucot mājup no vakariņām, izmeta līkumu, lai man to parādītu. Tā kā es nezinu, cik daudz un dažādu autobusu šeit pienāk, piesienos vienai sievietei ar savu lapiņu – tas nozīmē, ka, kolīdz pie horizonta izpeldēs mans autobuss, viņa to apturēs un vēl pateiks šoferim, kur mani nogādāt. Viss notiek kā pēc grāmatas. Piebrauc mazs busiņš, pasažiere paprasa šoferim, vai viņā tiešām brauc, kurp man jānonāk, un tad saka, lai lecu iekšā. Paldies!

Tikpat pārliecināta esmu, ka šoferis mani izsēdinās pareizajā pieturā, īpaši tāpēc, ka kopā ar kādu sirmu kungu, esam viņa vienīgie pasažieri. Bet izkāpšana mani nepavisam nesatrauc, jo redzēšu, kad busiņš pietuvosies atzīmei kartē. Pa ceļam, veroties miglā vai mākoņos tītajās kalnu galotnēs, domāju, cik gudri ir šodien doties ceļā bez pretlietus aizsardzības. Laika prognoze saka, ka līt sāks piecos, līdz tam laikam man vajadzētu būt kalnu pieveikušai.

Pēc stundas līkumošanas pa maziem lauku un kalnu ceļiem, esam klāt. Izkāpjot, spīd saule un viss ir labi. Te pat ir daži tirgotāji, kas arī labi, jo nospriežu, ka ar puslitru ūdens man nepietiks un nopērku 1,5 litrus klāt. Pudele gan maksā briesmīgi dārgi – 6000 vonas (vairāk nekā 4 eur), bet nu kurš šādā reizē knapinās.

Gājiens sākas pie kāda kempinga, kas šobrīd ir ciet. Jokus mīlot, paskatos cenrādi – kaut kas maksā 5000 un kaut kas 7000 vonas, izskatās pēc lētām telts vietām. Šodienas pastaigu taka ir pavisam patīkama – tā iet blakus krāšņai upei un tikai vietām jāpakāpj uz augšu. Visu pārējo laiku var meklēt skaistākos akmeņus, zaļākos ūdeņus, interesantākos koku stumbrus un visu elementu saspēli.

Tā nu lēnītēm nonāku līdz krustojumam, kur taka sadalās divos atzaros. Biju domājusi, ka došos pa to, kur kartē atzīmēti vairāki ūdenskritumi, bet taka ir ciet un mazā namiņā pat sēd uzraugs, lai nodrošinātu, ka visādi bezatbildīgi elementi turp neiet. Taku atvērs 30. aprīlī. Izskatās, ka daudzviet Korejā tūristus tā nopietni gaida no maija, kad sākas karstā sezona tiešā un pārnestā nozīmē.

Labi, tad došos tālāk pa otru atzaru, kur galā esot dižena priede apskatāma. Šai vietā taka ir satikusies ar autoceļu un žēli skatos uz ļoti stāvu ceļu, kurp man jādodas. Diemžēl vēders šodien atkal sāp, attiecīgi kāpšana ir pavisam nepatīkams pasākums. Kā gadījies, kā ne – brauc auto. Paceļu roku un pie stūres sēdošā ome apstājas. Angliski viņa nesaprot ne vārda, bet mana vēlme ir acīmredzama. Tā nu mēs dažās minūtēs pievaram stāvu posmu, kas man būtu prasījis vismaz stundu un besīšanos. Kur viņa brauc, es nezinu, bet, kamēr braucam uz augšu, man tas der lieliski – lejā noripošu. Kundze apstājas mazā stāvlaukumā pie mazas baznīcas, kas nemaz neizskatās pēc baznīcas, un rāda man lielās priedes virzienā – tā jau ir pavisam tuvu. Sirsnīgi pateicos un dodos pievarēt mazo atlikušo posmu.

Pie priedes stāv plāksnīte ar īsu stāstu par koku. Tās nosaukums ir tūkstošgadu senā priede jeb priede – vecmāmiņa. Ne tik brangais vectētiņš (tā tur nav rakstīts) aug 20 metrus augstāk. Es nedomāju, ka kokam ir tūkstotis gadu, tas drīzāk ir poētisks apzīmējums vārdam “sens”. Priedes apkārtmērs esot 6 metri, augstums 20 metri un vainaga platums – 12 metri. Aptuveni (tā tur ir rakstīts). Lielo priedi ciemata iedzīvotāji uzskata par savu talismanu un sargu, tāpēc pie tās tiek veikti dažādi rituāli. Arī šodien var redzēt virvē atstātus ziedojumus 1000 vonu banknotēs.

Atpūtas soliņš ir zem priedes-vectētiņa, tur arī novelku apavus, pasitu zem galvas mugursomu un brīdi atlaižos. Tā ir labi! Arī vēders pāriet un uzreiz sāk gribēties ēst. Šobrīd ir sajūta, ka rīsi vēderam patiks labāk nekā maize, tāpēc atpūtusies iegriežos vienā no ciema restorāniem, kas brīnumainā kārtā ir vaļā.

– Labdien, es gribētu uzēst kādu zupu.

– Sveiki, tā nav pieejama, bet te ir kimči stends, liec, cik gribi, tūlīt atnesīšu rīsus un strebekli. (Atnes rīsus un strebekli, Zane ēd.)

– Liec vēl kimči, liec cik gribi!

– Paldies, apēdīšu jau uzliktos, tad jau redzēs (Zane apēd visu un tad uzliek vēl dažus no veidiem, kas garšoja salīdzinoši labi).

– Pateicos, cik no manis?

– 10 000 vonas (“Diezgan padaudz šādai maltītei, bet neko darīt,” Zane nodomā un iedod prasīto naudu).

Tas, vai mūsu dialogs noritēja tieši šādi, apgalvot nevaru, bet man labpatīk domāt, ka tā bija. Tā kā restorānā stāv skapis, kas pilns ar dažādiem uzlējumiem, kaltētām saknēm un piepēm, iedomājos pavaicāt, vai viņai nav kaut kas pret vēdergraizēm. Parādu jautājumu google translate un kundze sākumā apdomājas, tad piedāvā telefona lādētāju. Ok, mūsu saprašanās limits ir izsmelts. Pateicos un dodos atceļā.

Steigties man nav kur, jo autobuss būs vēl pēc pāris stundām, tad nu arī atceļā nopētu katru akmeni, augu un ūdens tērci. Saku Kosmosam, ka būtu jauki vēl kādu zvēru redzēt. Esmu tikusi atpakaļ līdz upes posmam, kad pēc neliela kāpiena stāvu un atpūšos. Kaut kas nočab lapās. Tā, man laiks netrūkst, pētīšu lapas, kamēr beidzot saskatīšu čabinātāju. Pēc pusminūtes tas arī notiek, akmens šķirbā pamanu vainīgo – nu īsts zvērs!

Takas noslēguma posmā sāk pilināt dažas lāses – labi, ka paspēšu uz dienas vidus autobusu! Šoreiz to atpazīstu bez jautājumiem – ar šo pašu busu un tā šoferi braucu arī turpceļā. Lieliski, tagad tik stunda līdz Namwonai un būšu mājās. Pilsētas pievārtē pamanu uzplaukušu ķiršu aleju, tad vēl vienu. Un tad vēl vienu, pāris kilometrus no mājām.

– Šoferīt, lūdzu atvainojiet, vai jūs mani nevarētu izlaist tepat?

– Vai tad tu neredzi, ka te nav pietura un tā vienkārši ielas malā neklājas izkāpt.

– Jā, es saprotu, bet drīz būs lietus un man līdz tam ļoti gribas apskatīt ziedošos ķiršus.

– Jā, tie, protams, ir ļoti skaisti, izņēmuma kārtā izlaidīšu tevi otrpus krustojumam.

– Paldies!

Šoferis apstājas otrpus krustojumam un izlaiž mani ķiršu alejas vidū. Pārcilpoju pāri ceļam un eju zem ķiršiem. Šis ir pats ziedēšanas sākums, izplaukušas agrīnās šķirnes, vairums koku vēl ir pumpuros. Varu iedomāties, kā šeit izskatīsies un smaržos, kad viss būs ziedos! Jau šobrīd smarža un skats ir reibinošs! Antra Fogele, liels paldies par dienu, un gaidu ziņu par kafijas laiku!

Arī šie pāris kilometri iet uz priekšu dikti lēnām, jo visu laiku jāsmaržo, jābildē un jāsveicinās ar pretimnācējiem. “Annyeonghaseyo!”, viņi saka un viegli paklanās. “Annyeonghaseyo”, es atbildu un arī paklanos. Biežāk gan es sveicinu pirmā, tāpat kā Latvijā, tikai šeit sveiciens teju vienmēr tiek atņemts. Latvijā, pēc subjektīviem vērojumiem, 30% neatbild uz sveicienu. Es, protams, netēloju Krokodilu Dandiju, ejot pa Rīgu vai Seulu un visus sveicinot. Bet, kad pretim nāk cilvēks nomaļākā vietā, manā skatījumā jauki ir sasveicināties vismaz ar smaidu vai galvas mājienu.

Mājās esmu laicīgi un izskatās, ka joprojām esmu viesu nama vienīgais ciemiņš, varēšu atkal baudīt vientulību un netraucētu naktsmieru. Uztaisu tēju un kafiju, un ķeros pie rakstu darbiem. Atkorķēju arī dārgo “ūdeni”, nudien garšo pēc bērzu sulas. Aizsūtu Suī bildi ar jautājumu – kas tas ir? Jā, tas esot veselības dzēriens, kas nopērkams tikai Jiri kalnā (tas ir tas, pa kuru pastaigājos šodien un kur ir milzum daudz pārgājiena taku) un nākot no kokiem. Vai viņa var pateikt, no kādiem? No visiem, kas aug kalnā. Hmm, jāatzīst, ka bērzus es tur nemanīju, bet nu arī gluži visu kalnu neizstaigāju. Katrā ziņā, priecājos par pazīstamo un tīkamo garšu!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.