No Kankūnas uz Losandželosu

Ceļā, Ceļojumi

Šai hosteļu ķēdei pilsētā bija vieta ar nosaukumu Party Hostel, kuru nerezervēju dēļ nosaukuma. Grozoties un cenšoties aizmigt šajā vietā, kur aiz plānas sienas notiek ballīte pilnā skaļumā, man šķiet, ka guļu diskotēkā uz soliņa. Cenšos visādi bloķēt skaņu, bet tā iet pat cauri spilveni, nerunājot par ausu aizbāžņiem. Negribas tēlot sapīkušu pusmūža sievieti, tomēr ceturksni pēc desmitiem aizeju uz recepciju painteresēties, vai tā mūzika arī kaut kad beigs skanēt. Jā, vienpadsmitos vakarā, man tiek apsolīts. Eju atpakaļ uz gultu un atlikušo laiku pavadu veroties telefona ekrānā, esmu zaudējusi cerību aizmigt, kamēr mūzika netiks izslēgta. Tavu brīnumu, piecas minūtes pirms vienpadsmitiem tas patiešām notiek un nu vairs dzirdamas tikai ballētāju balsis un smiekli, kas arī lēnām attālinās. Fū, būs vismaz dažas miega stundas.

Pamostos no tā, ka istabā ieslēdzas lielās gaismas, ierodas kāds jauns nakšņotājs. Ieskatos pulkstenī, ir 4:10, man modinātājs uzlikts uz 4:15. Labi, ceļos augšā! Pēc desmit minūtēm esmu lejā, izrakstos un norunātajā laikā ir klāt arī taksis. Minūtēs divdesmit esam Kankūnas lidostā (prieks izmaksā 400 peso), viss notiek kā plānots.

Drošības kontrole norit bez aizķeršanās. Paņemu kafiju un sēžos rakstīt, tam vakardien nepietika spēka. Ar vienu aci vēroju savus iekāpšanas vārtus, kas atrodas iepretim kafejnīcai un dzirdu, ka pasažieri tiek aicināti uz bagāžas pārbaudi. Sasodīts. Soma man patiešām ir viena un, visticamāk, pat atbilst izmēram, bet par svaru (te atļauti 7 kg) neesmu droša.

Neko darīt, sabāžu lādētājus (kas ir diezgan smagi) jakas kabatās, paņemu datoru rokās un uzkaru fotoaparātu kaklā. Bez elektroniskas svaram vajadzētu būt ok. Brīnumainā kārtā, es un vēl viens pārītis man priekšā nemaz netiekam līdz svariem. Aviosabiedrības darbiniece tikai pārjautā, vai tās ir mūsu vienīgās somas un, pievieno rokas bagāžas birku. Fū.

Iekāpju lidmašīnā viena no pēdējām un cenšos nenoģībt, jo tur vispār nav gaisa. Meklēju savu vietu un saprotu, ka šī aviosabiedrība par man zobojas – esmu tieši tai pašā draņķīgajā vietā, kur sēdēju lidojumā no Tihuanas uz Mehiko. Pēdējā rindā, sēdvietā bez loga blakus tualetēm. Kā papildus bonuss tiek piešķirts miesās kupls kungs, kas sēž man blakus un ne pārāk labi smaržo. Tomēr šoreiz jūtos apbrīnojami mierīgi, esmu pateicīga, ka esmu lidmašīnā un ar visu somu. Man ir drusku žēl blakussēdētāja, kura vēders beidzas līdz ar sēdekli priekšā, bet kājas ir iespiestas tajā. Man salīdzinoši klājas pat ļoti labi.

Lidojuma laikā drusku parakstu, drusku paguļu un pēc nepilnām piecām stundām piezemējamies Tihuanā. Sākotnējais plāns bija aizbraukt līdz autoostai, nolikt somu, tad aizšaut līdz centram paēst un iztērēt pēdējos peso, tad doties atpakaļ. Taksis par braucienu līdz autoostai grib 300 peso, nu vai zinies, nekā nebūs. Braukšu pa taisno uz centru! Prasu vietējiem, kur te būtu autobusa pietura, bet šie apgalvo, ka tādas neesot, jāņem taksis. Kā tad. Ja es reiz atbraucu šurp ar autobusu, tad tādam jābūt arī pretējā virzienā. Eju pēc loģiskas un atmiņas, līdz tieku līdz autoceļam, kura malā iesākumā ieraugu stāvam ļaužu bariņu (laba zīme!), bet pēc laiciņa arī pašu mikriņu, kurš, protams, brauc uz centru. Samaksāju 14 peso un braucu kā kundze!

Paralēli sarakstos helpdeskā ar Kiwi, jo man joprojām nav pieejama autobusa biļete. Pēc vairākkārtējiem lūgumiem, šie man to atsūta pievienotu ziņai, fū. Tur rakstīts, ka 11:30 man jābūt centrālajā autoostā, tātad manā rīcībā ir nepilnas divas stundas. Diezgan raiti notērēju naudu, nopērkot dažas loģiskas lietas (piemēram, tekilu) un ne pārāk loģiskas (piemēram, lielu māla krūku). Tad ar visu bagātību atkal atrodu busiņu, kas iet uz autoostu. Tas gan notiek ļoti lēnām, apstājoties uz katra stūra. Bet es sēžu zem pekeļu kalna un patiesi izbaudu šo braucienu. Šoferis atskaņo kādu mūziku, kurai ik pa laikam piebalso un plaukstas sit kungs gados man aiz muguras. Iekāpj mamma ar zīdainīti un aptuveni piecus gadus vecu meiteni, par kuru šefību uzņemas pusbusiņš. Cilvēki sarunājas, smejas, ik pa laikam ar saucieniem pārtraucot pārējos, lai paziņotu, ka vēlas izkāpt. Netālu no autoostas šoferis apstājas pie tako stenda, uzsauc pasūtījumu un visi pasažieri mierīgi pagaida minūtes trīs, kamēr tas tiek sagatavots. Bāc, es arī gribu tako, šodien neko vēl neesmu ne ēdusi.

Autoostā nonāku minūtes desmit pirms iekāpšanas un aši nopērku divus burito šejienes vienīgajā ēstuvē. Tad dodos pie kases, kuru apkārtējie norāda kā par Greyhound autobusiem atbildīgu, lai gan nekas par to neliecina. Sieviete kasē palūdz manu biļeti, pasi un ESTA. Apskatot pasi, viņa ar sarauktu pieri prasa: “Europe?” Saku, ka jā, atbilde viņu iepriecina, tieku nosūtīta uz soliņiem gaidīt autobusu. Tieši atliek laiks viena burito apēšanai. Tad nāk vīrs ar rokasbagāžas ratiņiem un aicina mūs visus viņam sekot.

Mēs pavisam esam seši, kas grib Āmerikā tikt. Tiekam iesēdināti sagrabējušā busā un drīz vien iesprūstam rindā uz Meksikas-ASV robežas. Cilvēku rinda ir ļoti gara, bet tā raiti virzās uz priekšu, mašīnām iet vēl labāk. Mēs nez kāpēc nobraucam malā un gaidām teju stundu. Tad beidzot piebraucam pie robežas, kur pasažieriem kopā ar visām somām jādodas pa celiņu, kas domāts ar autobusu braucošajiem, uz dokumentu un somu pārbaudi. Robežsargs tikai apskata pasi, uzdod pāris jautājumus un varu doties uz ASV pusi. Šoferis teica, ka šajā pusē mūs savāks cits autobuss, bet tuvumā nevienu nemana. Sagaidu meksikāņus no mūsu busa, kuri izskatās zinošāki robežas šķērsošanā. Jā, izrādās jāiet uz pieturu un jāgaida nākamais autobuss tur. Ar nelielu nokavēšanos tas ir klāt, kopā ar citiem pasažieriem tiekam ielaisti salonā un sākam braucienu uz Losandželosu. Divas “briesmīgākās” lietas (lidojums un robežas šķērsošana) nu ir garām, varu atslābt un izbaudīt ceļu.

Pa ceļam piestājam Sandjego, lai uzņemtu vēl citus braukt gribētājus, bija jau aizmirsies, cik šeit daudz bezpajumtnieku. No vienas puses jūtos labi, ka esmu atpakaļ ASV, no otras nē – es Meksikā pilnīgi noteikti jūtos labāk. Brīvāk! Mani nomāc ASV automašīnu kults, milzu šosejas un likumi. Protams, ļoti gaidu, kad varēšu satikt Dankanu un citus Riversaidā iepazītos ļaudis, bet visādi citādi – gribu ātrāk mājās.

Pa ceļam autobuss aptur vēl vairākās pieturās, tostarp Anaheimā, no kuras uzsāku šo ceļojumu. Paradzētajā laikā esam klāt Losandželosā, kuras debesskrāpji mirguļo otrpus upei. Man par lielu prieku, autobuss apstājas Union stacijā – vietā, no kuras iet transports uz Riversaidu. Redzot, cik ļoti noslogotas ir šosejas un kādi šeit ir attālumi, es vairs negribu, lai Dankans manis dēļ tos mērotu. Ā, Dankans. Protams, biju viņu laikus informējusi, ka ieradīšos šodien, bet visas dienas garumā viņš neatbild ne uz e-pastiem, ne ziņām Feisbuka mesendžerī, ne īsziņām telefonā. Kādu stundu pirms LA beidzot saņemu atbildi, ka viss kārtībā. Bāc, it kā man šodien būtu par maz kreņķu.

Tagad, kad jau sēžu Metrolink vilcienā un pārvietošanās dienas gaitā vienatnē ir aiz muguras, šķiet, ka nekas traks jau nebija. Tomēr, ja tā padomā – ķēdīte: “taksis – lidmašīna – mikriņš – mikriņš – autobuss – robeža – autobuss – vilciens”, pie tam ar bažām par biļešu esamību un derīgumu, ar neziņu par vairumu no maršrutiem – tas tomēr ir zināms stress. Tātad, kurš ir malacis – es esmu malacis!

Īsi pēc deviņiem vakarā vilciens ieripo Riversaidas stacijā. Traušos ar visām somām augšā pa kāpnēm, lai šķērsotu sliedes, kāpņu laukumiņā stāv Dankans un, ieraudzījis mani, sauc: “Here she is!”. Jā, te es esmu un nonāku siltā apskāvienā, man tiek atņemta viena no somām, un ejam uz mašīnu.

Stūrējam mājās pa pazīstamām ielām, kur Helovīnu dekorācijas ir pazudušas un to vietā mirdz Ziemassvētku noskaņas. Tik laba sajūta atkal būt cilvēku tuvumā, kuriem tu patiesi rūpi un atgriezties vietās, kuras pazīsti. Mājās ar priecīgu rējienu sagaida Moučī ar ar apskāvienu Geila. Iedzeram vēl tēju pirms miega, bet jūtu, ka man zūd vārdi pat angļu valodā. Kankūnā šobrīd jau ir viens naktī un mans nogurums ir visaptverošs. Ierušinos zem segu kaudzes savā treilermājā un aizmiegu ciešā miegā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.