Ir palikusi vēl pēdējā lieta, ko gribu izdarīt Mehiko – iedzert kafiju senajā kafejnīcā Tacuba Cafe, kas atrodas piecus kvartālus no mana hosteļa. “Galdiņu vienai personai?”, prasa vīrs pie ieejas un pēc apstiprinošas atbildes aizved mani uz blakus zāli. Lielākoties ļautiņi te ietur brangas brokastis, bet tā kā esmu paēdusi jau hostelī, pasūtu kapučino. Saku paldies par gardo kafiju Anitai Stepanovičai – Monkevičai!
Atgriežos hostelī, sakrāmēju somas un dodos uz autoostu TAPO, lai brauktu uz vietu vārdā Puebla. Tā ir pa ceļam uz nākamo galamērķi Oaxacu un visi satiktie cilvēki ir dikti saslavējuši Pueblu, gribu piestāt un pārliecināties, ka viņiem taisnība. Brauciens ilgst nedaudz vairāk kā divas stundas un dienas vidū kāpju laukā Pueblas autoostā.
Izgājusi uz ielas, prasu ļaudīm, no kurienes iet autobuss uz centru. Uzklausu vairākas versijas, kad redzu tuvojamies mirkriņu ar uzrakstu “Centro” – būs īstais! Ievietojos vienā kaktiņā kopā ar visām somām, piesēžot uz bleķa stieņa. Nākamajā pieturā gandrīz salecos, jo stienis atdzīvojas – izrādās, tā ir daļa no mehānisma, ar kuru atver durvis. Bet šoferim nav iebildumu, viņš vispār ir omulības iemiesojums, pļāpā ar visiem pasažieriem un ielu tirgotājiem. Mani gan viņš izlaiž nedaudz tālāk nekā nepieciešams, bet tas nekas. Līdz hostelim atkal jau jāčāpo kilometrs ar asti, bet šodien spēks kaulos gana. Pa ceļam piestāju dikti lētā maiznīcā un paēdu četru ēdienu maltīti vietējā kafejnīcā par nieka 60 peso (3 eur).
Arī šis hostelis ir lielisks. Ieņemu savu gultu, nolieku lielo somu un dodos pilsētas apskates pastaigā. Puebla patiešām ir ļoti skaista, baumas nav pārspīlētas. Var bildēt teju katru vārtrūmi, kas dekorēta ar flīzītēm un statujām. Tirgus krāšņums un cenas liek kārtējo reizi nopūsties par somu izmēru. Teju uz katra stūra ir kāda baznīca ar cakotu torni. Visu izdaiļo vakara gaisma un kādas ielas galā pat uzmirdz varavīksne. Pēc dažām stundām esmu apskatījusi svarīgākos objektus, kā, piemēram, šo baznīcas rozāriju (tā laikam šo vietu sauc latviski) – tāds spožums, ka nevar saprast, uz kuru pusi lai skatās.
Nogurusi atgriežos hostelī pulksten 18 – laikā, kad šeit sākas drink&draw atrakcija. Mūsu pasniedzējs atver telefonā kādu karikatūru un saka, ka mēs to tagad zīmēsim. Es kopā ar puišu bariņu ķiķinu, jo nevienam no mums zīmēšana nav stiprā puse, bet esam gatavi mēģināt. Iesākumā ar zīmuli lapa jāsadala četros kvadrātos, tad jāatzīmē ar līnijām vietas, kur atradīsies svarīgākās sejas detaļas – acis, deguns, mute, ūsas un tamlīdzīgi. Tad ar zīmuli jāuzvelk pašas detaļas un, kad tas padarīts, tās jāpārzīmē ar flomasteru. Nu gluži tik glīti kā pasniedzējam mums nesanāk, bet, kā saka urbanskečere Daina – kā ir, tā jālepojas!
Otrs uzdevums šķiet vēl neiespējamāks – jāpārzīmē vīrs no fotogrāfijas. Bet jau atkal – sekojot norādēm, līnija pēc līnijas, un vairāk vai mazāk līdzīgs rezultāts oriģinālam ir (gandrīz) visiem.
Pēc jautrās atrakcijas vēl brīdi patērzējam turpat hosteļa bārā, tad dodamies uz centru paēst vakariņas. Tā kā esmu šeit īsu brīdi, jānogaršo viens no meksikāņu kulinārajiem lepnumiem – mole. Principā tie ir tako, kas aplieti ar dažādas garšas mērcēm. Franču meitene vēl noprasīja, vai nebūs asi. Nebūšot. Kad abas esam iekodušās pirmajā kumosā, saprotoši saskatāmies. Ir ass, un kā vēl. Noēdu, cik spēju, atlikumu palūdzu brokastīm.
Atceļā mēs tērzējam ar francūzieti spāniski, es vienīgā no šīvakara kompānijas varu viņai pievienoties šajā mēlē. Viņa ceļojot cenšas izvairīties no citiem francūžiem un saka, ka viņas tautiešu nevēlēšanās mācīties citas valodas esot kaitinoša. Nonākot hostelī, puiši vēl paliek vakarēt, bet mēs ar francūzieti, ar kuru esam vienā istabā, dodamies pie miera.
Āzija rullē
6 telefoni blakus 😀 Nez kāda tur doma? Katram savs “drāts piegādātājs” (cena) vai vienkārši palicis no tiem laikiem, kad mobilo nebija. Vēl interesanti, vai var piezvanīt no viena uz otru turpat blakus esošo 🙂