Ierašanās Gruzijā: vīns un klosteri

Ceļā, Ceļojumi

“Nu, rakstiet savas vēlmes, ko gribat darīt, ko gribat redzēt!”, mūsu Gruzijas brauciena sarakstes grupā vedina Ieva, mana skolas laiku draudzene, ar kuru podi gāzti gan pašu mājās, gan ārpus valsts robežām. Viņai ir mode savākt kopā bariņu ar kolēģiem, draugiem un citādi cīši labiem cilvēkiem, un aizšaut kopīgos piedzīvojumos. Arī uz Gruziju netiek braukts pirmo reizi – arī aizpērn bijis līdzīgs brauciens, kurš paticis tik labi, ka nolemts to atkārtot. Es arī esmu bijusi Gruzijā, bet diezgan sen un ziemā. Tad nu atbildē uz Ievas jautājumu rakstu, ka gribētu paklīst pa lēzeniem kalniem un uzēst hinkāļus. Bet kopumā – kur vedīs, tur brauks.

Mūsu rīts sākas īsi pēc četriem. Jāpabeidz mājas darbi, jāpaveic dažas lietas Rīgā un tad ar diviem autobusiem dodamies uz lidostu. Esam pat nedaudz ātrāk kā iecerēts, kas labi, jo esam maziņā neziņā, vai lidošanas lietas šajā Covid skartajā pasaulē notiek kā ierasts vai tomēr visam jārēķina vairāk laiks. Lidostā ir kluss un mierīgs. Jau pie ieejas tiek prasīts uzrādīt iekāpšanas karti (kas nemaz nav iekāpšanas karte, sasodītais Wizzair), tad stājamies vienīgajā rindā uz reģistrāciju – izskatās, ka vienīgā lidmašīna, kas drīzumā pacelsies no Rīgas lidostas, ir mūsējā – uz Gruzijas pilsētu Kutaisi.

Reģistrācija notiek raiti, drošības kontrole ir teju tukša, arī ierasti dzīvajā tax-free zonā klīst vien daži vientuļi apmeklētāji. Aizlīkumojam līdz C sektora galam un paņemam kafiju, lai nosvinētu pirmo lidojumu pēc… piecpadsmit mēnešiem. Kafija ir arī labs iemesls uz brīdi atpūsties no maskas – tā jāvelk gan šeit, gan arī lidmašīnā.

Mūsu lidmašīna nedaudz kavējas, bet, kad tā ir klāt, viss tik ierastais process notiek raiti. Drīz jau sēžam lidmašīnā un kustamies skrejceļa virzienā. Ieskrienamies, uzņemam ātrumu un esam gaisā. Pēc mirkļa jau mūsu acīm paveras brūni zaļais zemes deķis, vēl pēc laika – mākoņu sega. Arī lidmašīnā atkārtojam triku ar kafiju un varam kādu laiku pavadīt bez maskas.

Nosēšanās process man nekad nav īsti paticis, arī šoreiz ķermenis drusku protestē. Bet, brīdis ir īss, un esam atpakaļ uz zemes. Izkāpjot ārā mūs apņem silts un mitrs gaiss, ir sajūta par atrašanos nedaudz citā klimata joslā. Pēc pasu kontroles ir pavisam skaidrs, ka esam citā “klimatā”. Mūs aplenc taksometru un autobusu šoferi, bet mūs interesē divi no viņiem – Žura un Zaza – brāļi, kas būs mūsu vedēji un pavadoņi visu šo brauciena laiku. Gan Ieva, gan citi iepriekšējā brauciena dalībnieki sasveicinās ar brāļiem kā saviem radiniekiem un ejam uz auto. Esam 14 deguni – 4 mazi un 10 pieaugušie un mūsu rīcībā ir viens busiņš un viena vieglā automašīna.

Visupirms gruzīni atver bagāžnieku un izvelk pieclitrīgu vīna bunduli – tā saturu darinājis Zuras māsas vīrs. Labi, ka ir pieci pēcpusdienā, bet baidos, ka arī 10 no rīta procedūra būtu līdzīga. Kad katrs ticis pie dzēriena, Zura uzsauc pirmo tostu par ierašanos, iepazīšanos un labu ceļojumu. Kad šis uzdevums paveikts, gruzīni uzsien lielākos čemodānus uz jumta un mēs sabirstam pa mašīnām. Es kopā ar Eduardu un divām meitenēm – vēl vienu Ievu un Ligitu – tiekam vecākā brāļa Zazas stūrētajā auto, pārējie ceļa biedri sakāpj busiņā, ko vada Zura.

Jau dažus metrus aiz lidostas teritorijas redzam pirmās govis ceļmalā, tās šeit ir pulkiem, tāpat kā ielu suņi. Jau lidostā mūs aplenca krietns bariņš, kurus bērni sabužināja, bet es izbaroju daļu brokastu sviestmaizes, kas vēl bija aizķērušās somā.

Pirmā pietura ir pilsētas Kutaisi centrs, kur sadalāmies divās daļās (gudrajos un smukajos) – vieni aiziet līdz bankomātam izņemt naudu, otri dodas uz valūtas maiņas kantori, kur samaina eiro uz lariem. Par 225 eiro var dabūt 800 larus, kas daudziem šejieniešiem esot mēneša alga, vismaz tā apgalvo Zaza. Mūsu šoferis apgalvo, ka krievu valodā runā pavisam švaki, tomēr tik traki nav – varam saprasties šarmantā vieglajā valodā. Abi gruzīni zina arī dažus vārdus latviski, piemēram, “cūka”, jo arī šie dzīvnieki sajūsmina latviešu ceļotājus, brīvi klīstot pa ceļiem. Šodien gan satiekam tikai vienu, bet rīt būšot ļoti daudz “cūka”.

Pēc naudas ieguves dodamies uz pilsētas nomalē esošo Bagrati katedrāli – viduslaiku Gruzijas arhitektūras pērli, kas daudz cietusi kopš 11. gadsimta. Daļa no baznīcas atjaunota visai modernā manierē, ieviešot baznīcā metāla konstrukcijas. Nez vai pārveides darbus vai ko citu atbraukusi novērtēt Gruzijas kultūras ministre – brāļi mums piebiksta un rāda uz smalku sievieti, kuru apstājuši “vīri melnā”. Baznīcas ārpusē paveras brīnišķīga panorāma uz Kutaisi, bet iekšpusē dzīvo īpašā aura, kas sajūtama daudzās vietās, kur koncentrētas cilvēku lūgsnas. Arī mēs pie viena no “onkuļiem” noliekam svecīti, tās šeit joprojām ir īstas, tāpat kā dzīve Gruzijā. Vismaz tāda ir mana sajūta, raugoties uz apkārt notiekošo kārtību haosā.

Brīnišķīgs ir arī Gelati klosteris, pie kura piestājam nākamā. Te savulaik bijis izglītības centrs un observatorija, ko dibinājis karalis Dāvids IV – viņš arī apbedīts šai vietā. Griestu un sienu zīmējumi baznīcā ir patiesi iespaidīgi. Daļā klostera ēku notiek rekonstrukcijas darbi, lai atjaunotu Unesco mantojumā ietvertās vērtības.

Jau sāk tumst un mēs turpinām ceļu Mestias virzienā. Debesis ir nomākušās, nomalē šaubās zibeņi. Drīz pirmās lietus lāses sāk krist uz mašīnas stikla un… koferiem, kas piesieti uz busiņa jumta. Sāk līt pamatīgi un rodas pamatotas bažas, ka vakarā viesnīca būs arī veļas žāvētava. Netālu no Martvili pilsētas stājamies nost – tur atrodas ģimenes naktsmītne Hotel Alley. Īsumā – numuriņš, brangas vakariņas un brokastis kopumā maksā 20 eiro ar asti. Turpinājums sekos. 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.