Esmu jau minējusi, ka Ceļa laikā ir ļoti grūti pieslēgties lietām, kurām nav tieša sakara ar pašu Ceļu un tur notiekošo. Īpaši pēdējās dienās, kad katru brīdi gribas izmantot, lai pabūtu ar nu jau par tuviem cilvēkiem tapušos ceļabiedrus. Kā nebūt saņēmos aprakstiem līdz nonākšanai Santjago (pirmajā Ceļā šīs dienas tā arī palika neaprakstītas (āmas)). Dažas atlikušās pēc Ceļa dienas atļāvos nerakstīt neko. Nekas tāds ļoti aprakstāms jau arī nenotika. Sarunas, labs ēdiens, neliela iepirkšanās, frizieris, atkal sarunas, lēnas pastaigas pa Santjago un pēc tam – Porto ielām.
***
Līdzīgi kā pirmajā ceļā arī šoreiz mans lidojums mājup ir no Porto. Šīs pilsētas ielas ir krāsainu flīžu, okeāna šalku, ēdiena smaržu un atmiņu pilnas. Realitātē mani notur vienīgi kompānija – Ceļš ir izkārtojis tā, ka arī Šama lidojums tālāk ir no Porto, bet Niks ar sievu ir tieši šai dienā ieradušies, lai apskatītu pilsētu kā tūristi. Tad nu daļu laika atkal pavadām kopā, baudot ēdienus, sarunas un kopābūšanu.
Visskaistākais un pie reizes arī atvadu brīdis no okeāna ir vietā, kur viļņi triecas piekrastes molā, klintīs un bākā. Pērn ar Petru šeit pavadījām vismaz stundu, vērojot okeāna izdarības, arī šoreiz esam okeāna varā krietnu laiku.
Sešus kilometrus – no centra līdz bākai – esam atnākuši kājām, tādējādi simboliski vēlreiz noejot mazu Portugāles Ceļa gabaliņu. Bez lielajām somām un nūju klaboņas tas tomēr nešķiet pa īstam. Ak, jā, nūjas. Hostelī apvaicājos administratorei, vai pie viņiem paliek svētceļnieki, kas uzsāk portugāļu ceļu. Jā, ļoti bieži. Vai es varu atstāt nūjas, lai viņa tās uzdāvinātu kādam ceļiniekam? Meitene māj ar galvu un smejas, ka es neesmu vienīgā, kas šādi rīkojas. Lieliski, lai nākamajam nezināmajam manu nūju īpašniekam labs Ceļš!
***
Sešos no rīta autobuss mani aizvizina līdz Porto lidostai, kur sēžos lidmašīnā uz Briseli – šoreiz šādi lidot bija visizdevīgāk. Briselē “jānosit” stundas piecas. Paguļu, parakstu, apēdu dārgāko sviestmaizi šajā braucienā un esmu gatava doties. Mēs tiekam iereģistrēti un smuki sastājamies ārā uz iekāpšanu lidmašīnā. Stāvam un stāvam, bet nekas nenotiek. Tad atnāk vīriņš, kaut ko nober franciski, un daļa cilvēku atgriežas terminālī. Daļa samulsuši skatās cits un citu (tā daļa, kas franciski nesaprot), līdz lēnām arī atgriežas terminālī. Tur noskaidrojas, ka lidmašīnai esot tehniskas problēmas, un mums jāsagaida cita – reiss kavēsies. Ehh. Mākoņa maliņa ir Agrita un Andris, kas atgriežas no sava kāzu gadskārtas ceļojuma. Ryanier mums izsniedz 5 eiro kuponu desmaizei, ejam to uzēst kopā.
Saturīgi nopļāpājam visas trīs stundas – pārsvarā par ceļošanu un makšķerēšanu, jo Andris nesen atvēris veikalu makšķerniekiem. Tad arī klāt ir jaunā lidmašīna, tiekam aši sasēdināti un laižam mājās. Īsi pirms pusnakts mūs sagaida Rīgas ugunis un dzestrums.
***
Šim ierakstam sekos vēl viens visaptverošs ieraksts par Ziemeļu ceļu – par cenām, vietējo attieksmi, okeāna daili, somas saturu un citām praktiskām būšanām (un nebūšanām). Bet šis noslēdz Ceļa stāstu sadaļu, kura noslēgumā gribu vēlreiz pateikt paldies visiem, kas to gāja kopā ar mani – gan fiziski klāt esošajiem, gan pie ekrāniem un domās. Jūsu līdzi jušana un atbalsts bija ļoti sajūtams. Dažiem no materiālajiem atbalstītājiem nepaguvu iepakot atsevišķu dienu, ceru, ka neļaunosieties – izvēlēties sev tīkamāko! Vēlreiz paldies Jānim, Kārlim, Daigai, Lailai, Dzintrai Dainai, Birutai, Andai, Sandrai, Inārai, Inesei, Vijai, Oskaram, Evai, Voldemāram, Kasparam, Inetai, Ligijai un Andrim. Bučas mučas!
