Uz nakti drošības pēc ierauju vēl vienu ibumetīnu, jo vēl vienu nakti negulēt nebūtu prāta darbs. Par spīti krācējiem, miegs cellē nāk labi, pat tieku pie krāsainiem un skaistiem sapņiem.
No rīta mūs modina klostera zvani, visiem jāpazūd līdz 8. Vēl ir tumšs, pagalmā redzamajā debesu četrstūrī spoži spīd Orions un citi zvaigznāji. Pārceļamies uz krogu iepretim klosterim, lai ieturētu brokastis un sagaidītu gaismu.
Ap pusdeviņiem dodamies ceļā. Mana gūža pa nakti ir atpūtusies, centīšos šodien iztikt bez pretsāpju mierinājuma. Debesis ir aizdomīgas, bet nelīst.
Tā tas turpinās visu dienu – lēnām dudinu pa eikaliptu mežiem uz priekšu, priecādamās, ka veselība uzlabojas. Vienīgais šodienas mērķis ir paspēt nonākt galā līdz 15:45 – Hildes autobusa atiešanas laikam.
Hilde jau pērn nogāja šo posmu pēc Primitīvo pievarēšanas, un atceras to kā ļaunu murgu. Esot bijis pārbāzts ar cilvēkiem, skolēnu grupām un “plastic peregrinos” (Šona termins no pirmā ceļa, kas apzīmē cacīgus svētceļniekus bez mugursomām). Vēlreiz Hilde negrib to piedzīvot, tāpēc šoreiz brauks ar autobusu. Teorētiski es arī esmu šo posmu nogājusi pirms pieciem gadiem, bet man gribas to atsvaidzināt atmiņā.
Kādu brīdi pat šķiet, ka nepaspēšu uz atvadām, jo pēdējie Ziemeļu ceļa kilometri ved kalnup. Tomēr ceturksni pēc trijiem nobūkšķinos uz krēsla blakus pārējiem. Lai gan sēžam savas auberģes kafejnīcā, neviens vēl nav iečekojies, ķeram pēdējās minūtēs kopā ar Hildi. Tad pārceļamies uz autobusa pieturu ielas pretējā pusē. Drīz klāt ir arī buss, pēdējie apskāvieni, un Hilde ir prom. Protams, esam uzaicinājuši cits citu ciemos, bet nevar zināt, vai kādreiz tiksimies, tāpēc mazais, aizturētais raudiens tomēr atnāk.
Lēnītēm cits pēc cita iekārtojamies auberģē, ieejam dušā un atgriežamies kafejnīcā uz vakariņām un vakarēšanu.
Mums pievienojās arī spāņu vīriņš, kas pārvietojas ar ratiņiem, Horhe viņu sauc. Horhe izrādās īsts joku Pēteris un, par spīti angļu valodas minimālajām zināšanām, ik pa laikam izsper kādu satriecošu joku. Ar mani viņš sarunājas spāniski, bet ar pārējiem ar Google translate palīdzību. Nekas, tīri labi sanāk. Vakarā gaitā apvaicājos ceļabiedriem, vai viņu valstīs arī ir cieņā mēmais šovs. “Oh, I love it,” paziņo Adriana un mēs nolemjam pamēģināt. Turpmākās trīs stundas pavadām smejoties līdz grīdai. Dažreiz nav viegli dēļ kultūras atšķirībām vai valodu zināšanām, bet ir nereāli jautri. Spilgtākos video Šams ieliek arī mūsu WhatsApp grupā, lai arī Hildei un Nikam tiek sava smieklu deva.
Attālums: 25 (22) km
Izdevumi:
Nakšņošana – 10
Pārtika – vairs nezinu.
Mēs esam sasnieguši fāzi, kad visi cenšas samaksāt par pārējiem (un to arī dara), tāpēc pēdējās dienās izsekot izdevumiem faktiski nav iespējams.
