Esmu norezervējusi privātu istabu par 30 eiro viesnīcā Jūrmalā, kas atrodas iepretim vecāku mājai. Atverot istabas durvis, redzu tajā trīs šauras, kopā sastumtas gultas, bet trakākais – nav starpsienu ar citām istabām. Tajās ir līdzīgs skats, dažās no gultām guļ aizmiguši cilvēki. Kad pamostos, realitāte ir diezgan līdzīga, laikam gulēšana auberģēs sāk iedarboties uz zemapziņu.
Mēs ar Hildi esam knapi izlīdušas no migām, kad istabā ienāk žirgts Niks un prasa, vai ir īstais laiks sākt gatavot brokastis, neesot to sācis darīt ātrāk, jo citādi bekons atdzisīšot. Mēs mājam ar galvām, jā, tūlīt būsim gatavas. Ēst gan vēl neko negribas, bet kompānijas pēc notiesāju maizi ar bekonu un olu.
Pēc brokastīm seko atvadu bilde ar galveno auberģes saimnieku, tad sākas ilgais ceļš augšup.
Mūsu istabas biedri no Polijas jau ir ceļā, arī Niks un Hilde mani apdzen diezgan drīz pēc iziešanas. Saprotu, ka šī būs “pilnīgi viens” diena. Tas priecē un drusku biedē. Iemesli vecie – prieks par iespēju būt ar savām domām un ritmu, bažas – ja kas atgadās, to atklās rītdienas piligrimi, ja tādi šeit ies.
Rīta ainavas, kā ierasts, ir pasakainas. Šodien ir īpaši skaisti, pat neatminos, vai šajā ceļā iznācis pabūt virs mākoņiem. Daudz jāiet caur eikaliptu mežiem, smarža kā smalkā spa.
Vakar autobuss mūs ieveda gabaliņu atpakaļ Astūrijā, tāpēc šodien vēlreiz jāšķērso robeža uz Galīciju. Pirmajā krogā pasūtu gardu svētdienas kafiju, par ko paldies Sandrai. Var redzēt, ka šeit vietējie nav pieraduši pie svētceļniekiem – katra mana kustība tiek pavadīta ar ziņkārīgiem skatieniem, bārmenis cenšas demonstrēt visu savu angļu valodas vārdu krājumu.
Pēc kafijas ieraugu pirmos Ceļa stabiņus Galīcijā, tiem ir divas īpatnības. Pirmā – uz katra stabiņa norādīti līdz Santjago atlikušie kilometri ar trim cipariem aiz komata (tas labi). Otrā – mūs jau vairākkārt brīdināja, ka Galīcijā gliemežvāka simbola virziens ir uz otru pusi nekā līdz šim. Tā gan ir daļēja patiesība – simbols ir uz to pusi, uz kuru attiecīgajā rītā strādniekam labpaticies iemūrēt flīzi.
Diena ir tieši tāda, kādu biju to iedomājusies – vienatnes un kāpienu pilna. Mana vienīgā komunikācija ir ar govīm un aitām, kā arī suņiem, kas šajā posmā ganās nepiesieti īpaši lielā skaitā. Kad kalna galā uzpūš stiprāks vējš, šķiet, ka aiz nākamā līkuma parādīsies okeāns. Nekā, jāpierod to vairs neredzēt. Arī rudens tuvums šeit, iekšzemē, nedaudz vairāk jaušams. Šodien nenovelku kokvilnas džemperi ar garām rokām arī dienas viducī, kad spīd saule.
Dienas otrajā pusē Ceļš mani ir nedaudz izbesījis. Kolīdz šķiet, ka trakie kāpieni beigušies, šis mazliet paved uz leju un tad – atkal augšā. Pievakarē velkos vēl lēnāk nekā parasti, jūtos patiešām nogurusi. Satrūkstos, kad mani uzrunā kāda kundze, vaicājot, vai esmu nogurusi. Tad man jāpastāsta, kāpēc eju viena un vai man neesot bailes. Tikusi galā ar nelielo iztaujāšanu, balvā tieku pie dikti gatavas tumšās šķirnes vīģes no kundzes dārza. Tā man dod spēku saņemties pēdējiem pāris kilometriem.
Beidzot iznirst ilgi gaidītā auberģe, mani sagaida saimnieks Hosē ar dikti ziņkārīgu vilku suni, kurš metas apostīt manas bikses un zābakus. Poļi un ceļabiedri jau bijuši dušā, tagad mana kārta. Hilde saka, ka šodien bieži piedomājusi, kā es tikšu galā ar kāpieniem, arī poļu meitene atzīst, ka viņai šī bijusi grūta diena.
Pēdējās dienās vairs nemazgāju kreklu katru dienu. Viens iemesls ir tas, ka mēs vairs tik traki nesvīstam, otrs – drēbes nepaspēj pa nakti izžūt, bet līdzi stiept slapjas galīgi negribas.
Parasti mazās auberģēs nekurienes vidū dod vakariņas, šī nav izņēmums. Mums tiek servēta ķirbju zupa un makaroni ar tunci. Vakariņu laikā Hosē pastāsta, kā un kāpēc izveidojis šo auberģi. Šis vēsturiskais ceļa posms ticis pie marķējuma tikai pērn, tāpēc pagaidām šeit nenonāk pārāk daudz svētceļnieku. Neraugoties uz to, viesu grāmatā atrodu jau trīs ierakstus no Latvijas. Ar prieku ierakstu ceturto, pie reizes vēlreiz pateicoties Sandrai!
Attālums: 26 km (23 km)
Izdevumi:
Nakšņošana – 10
Pārtika – 11 eiro (1 kafija, 10 vakariņas)
Kopā – 21 eiro
Āzija rullē !
žirgta Nika vietā mans prāts izlasīja “ienāca zirgs Niks”. Bāc! 🙂